Logs uz bezgalību

— Laboratorija ir institūta vissvētākā vieta, un jūs, Aspers, to lieliski zināt. Nemirstīgā ģēnija miteklis… Tur ieiet ir tiesības vienīgi uzticamiem laborantiem. Kā jums kādreiz …

— Vai patiešām nevienu no jums neinteresē, par ko varētu runāt es — pieņemsim, bijušais ģēnija laborants — ar jūsu pašreizējo ģēniju?

— Neinteresē … Turklāt nemirstīgo Noelu Zirodū nedrīkst traucēt nieku dēļ.

:— Šķiet, es sāku saprast, — arestētais nomurmināja. — Kāds muļķis esmu bijis … Jūs gluži vienkārši baidāties no iespējamās atmaskošanas. Patiešām, ja pasaule uzzinās, kas atrodas jūsu «vissvētākajā» … Tāds «zinātnes templis» būtu jāsatriec pīšļos, un tad — posts un bēdas tā priesteriem …

— Man šķiet, ka mūsu konferenci varam beigt, — profesors Tīzvuds laipni sacīja. — Visu, kas bija nepieciešams, mēs esam noskaidrojuši, vai ne, komisār?

— Jā, protams, — komisārs pieceldamies pamāja. — Es jums pateicos, profesora kungs. Pateicos jums, kungi. Džon, aizvediet arestēto!

Jau pie durvīm arestētais strauji pagriezās un gribēja kaut ko teikt, taču policists parāva viņu aiz pieķēdētās rokas un aizvilka sev līdzi. Kad durvis bija aizvērušās, profesors Tīzvuds pagrozīja pirkstu pie deniņiem un pavīpsnāja.

— Kā redzams, viņš sajucis jau toreiz, kad strādāja Zirodū laboratorijā. Nav jēgas turpināt izmeklēšanu, komisār. Pieprasiet, lai izdara atkārtotu ekspertīzi, iepazīstiniet psihiatrus ar mūsu domām un nosūtiet viņu uz turieni, kur viņam ir jāatrodas. Bez šaubām, nepieciešama visstingrākā izolācija. . Bet mums, kolēģi, — profesors Tīzvuds pagriezās pret profesoru Brikiju, kurš kā sastindzis sēdēja atzveltnes krēslā, — mums būs vairāk jākontrolē Zirodū laboratorijā strādājošo laborantu psihe.

Komisārs paklanījās un izgāja.

Profesors Tīzvuds pastaigāja šurpu turpu pa kabinetu un apstājās pie atzveltnes krēsla, uz kura joprojām kā uz troņa sēdēja profesors Brikijs.

— Galu galā — kāpēc jūs, kolēģi, visu laiku klusējat? — viņš jautāja, noliecies Brikijam pie pašas sejas. — Sakiet jel kaut ko!

— Es domāju, — atskanēja lakoniska atbilde.

— Hm, jūs domājat… Ko jūs domājat?

— Tīzvud, tas bijis neveiksmīgs eksperiments.

— Ar Noelu Zirodū? Laikam gan… Viņš nav pelnījis nemirstību.

— Neviens no mums to nav pelnījis, Tīzvud. Bet es nerunāju par to. Mēs neesam novērtējuši briesmas… Ja nu kādreiz radīsies nepieciešamība pārliecināties, kas īsti atrodas mūsu laboratorijas elektronu aparatūrā un citur… Kas? Vai, es teiktu, kurš? Mēs nevarēsim atrisināt šo uzdevumu. Neviens nekad nevarēs to atrisināt. Mēs esam radījuši absolūtu, kuram mums ir jātic un … kuru mums jāciena.

— Kolēģi, nepārspīlējiet! Aparatūru var izslēgt.

— Tas būtu ļaunāk nekā izdarīt slepkavību. Kurš to uzdrošināsies darīt? Nav nekā briesmīgāka par autoritāti zinātnē. Jūs varat gvelzt neiedomājamas muļķības — tik un tā jūs citēja un citēs. Vēl ļaunāk: jūsu aplamības tiks interpretētas, tajās meklēs apslēptu aizplīvurotu jēgu. Un, kā jau domājams, to noteikti atradīs …

— Piedodiet, kolēģi… — Profesors Tīzvuds aiz sašutuma pat piesarka.

— Tīzvud, atļaujiet man pabeigt! Ja piemērs jums šķiet neizdevies, uzskatiet, ka esmu runājis par sevi. Lai gan jūs pats arī vienmēr neesat sludinājis patiesību, tāpat kā Noels Zirodū, kad bija dzīvs. Tagad ir citādi. Ievietojuši viņu šajā laboratorijā, mēs abi viņu paaugstinājām līdz nemirstīga ģēnija rangam. Pamēģiniet nū atspēkot to, ko izstrādājusi viņa laboratorija! Jūs izsmies, lai gan esat ģenerāldirektors institūtā, kurā atrodas šī laboratorija. Mēnesi pēc eksperimenta sākšanas vēl varēja izslēgt laboratorijas aparatūru, pat pēc pusgada, varbūt pat pēc gada … Bet tagad ir par vēlu, un jūs to zināt tikpat labi kā es. «Nemirstīgā Noela Zirodū akceptēts..», «Noels Zirodū rekomendējis..», un «Noels Zirodū uzskata …». Jūs taču zināt, cik maģisks spēks ir šīm formulām. No zinātnes jomas tās jau pārcēlušās uz politiku, uz informāciju, uz presi. Kredīta palielināšana bruņošanās vajadzībām? Lūdzu, ja šī nepieciešamība izanalizēta Zirodū laboratorijā … Izgudrojumu likteņi, izgudrojumu analīze, ieviešana? Kurš riskēs iebilst, ja «Noels Zirodū rekomen

dējis …» vai «nav rekomendējis …»? Zirodū kulta radīšanā jūs, Tīzvud, arī esat ņēmis dalību… Bet tagad mēs nespējam to likvidēt…

— Tomēr mēs, kolēģi, varam šo to regulēt… Un regulējam arī…

— Jā … Taču viss šeit balstās uz laborantiem … Uzticami laboranti, viņu kontrole … Kontrole, kontrole … Mani pājrņem šausmas, iedomājoties, kas notiks, ja viņi netiks kontrolēti…

— Tātad problēmas atrisinājums ir laboranti, mīļais kolēģi Brikij! Nevis pats dievs, bet dieva priesteri… Tādā gadījumā mums nekad nenāksies lauzīt galvu, lai atrisinātu to uzdevumu, kuru jūs nupat minējāt. Vai nav vienalga, kas atrodas tur — nemirstīgā Noela Zirodū laboratorijas dzīlēs?… Bez šaubām, kults rada elkus … Jebkurš kults… Taču elks paliek elks neatkarīgi no tā, vai tas ir no koka vai dzīvs, vai ieslēgts elektronu čaulā…

ES, KSANTA, BUKS UN FOMA