Logs uz bezgalību

— Mani vārdi neprasa apstiprinājumu … Turklāt neesmu pieradis divas reizes atkārtot lūgumu vai, pareizāk sakot, rīkojumu …

— Piedodiet, ser!..

Durvis aiz dežurējošā laboranta bez trokšņa aizvērās, un profesors Tīzvuds palika aci pret aci ar vadības pulti.

Profesors Tīzvuds mulsi noklepojās un jautājoši paskatījās uz sarunu ekrānu. Taču ekrāns klusēja. Pa tā matēto, nedaudz izliekto virsmu lēni slīdēja tikko pamanāmas iezaļganas švīkas — zīme, ka sarunu ekrāns un videoiekārta ir ieslēgta.

— Tu, Noel, bez šaubām, mani pazīsti, — profesors Tīzvuds noklepojies iesāka. — Man, protams, jau agrāk vajadzēja te iegriezties, bet… tik daudz darīšanu… Tu nevari iedomāties … Pēdējos gados institūta uzdevumi ir ārkārtīgi paplašinājušies, it īpaši sakarā ar problēmām, ar kuram tu nodarbojies… Par tām patlaban ieinteresējušies … dažādi resori. Vai zini, tu patiešām esi kolosāls! Jā … Vai tu saproti, ko es saku?

Ekrāns uz mirkli spoži uzzibsnīja — it kā pamirkšķināja, pēc tam uz tā izliektās virsmas parādījās spilgti melns uzraksts:

«Šķiet, ka vispirms vajadzētu sasveicināties.»

— Ak dies, piedod man, Noel! Lab-bdien … mani… mani mazliet satraukusi… mūsu tikšanās… Turklāt, man liekas, mēs abi nesen tikāmies … hm, hm…

Profesors Tīzvuds galīgi samulsa un apklusa.

Ekrāns atkal nomirgoja, un uz tā parādījās jauns uzraksts:

«Tas bija tieši pirms trim gadiem. Sīkums vien salīdzinājumā ar to mūžību, kas mani gaida.»

— Bez šaubām, Noel! Tu esi pats laimīgākais no visiem mirstīgajiem! Hm.. hm … Es gribēju teikt — no nemirstīgajiem. Kā tu jūties?

Ekrāns nomirgoja, taču palika tukšs.

— Redzi, Noel, mēs jau sen viens otru pazīstam… Tu, bez šaubām, saproti, kā es lepojos, ka manam tuvākajam kolēģim ticis tāds gods. . Tu, protams, esi to pelnījis … Vairāk nekā jebkurš cits no mums … Tavi darbi — tā ir klasika… Turklāt mēs visi ceram, ka tu vēl ne reizi vien pārsteigsi pasauli ar jauniem atklājumiem. Varbūt pat vēl šīs paaudzes dzīves laikā? Vai ari mazliet vēlāk… Nē, nē, nedomā neko ļaunu! Neviens tevi nesteidzina… Mēs esam ar mieru gaidīt, cik vien

gribi… Lai gan — dziļi sirdi es mazlietiņ ticu, ka tu mums uzdāvināsi kaut ko fundamentālu, man vēl dzīvam esot. Noel, atzīsties — tev taču savu mūžu nav bijis tik ideālu apstākļu radošam darbam? Es nebaidos teikt vārdu «ideāli». Kurš īsts zinātnieks nav sapņojis par tādiem apstākļiem? Vai man nav taisnība?

Ekrāns vairākas reizes nomirgoja, taču atbildes nebija.

— Noel, nu saki jel kaut ko! Starp citu — kāpēc tu nevarētu ieslēgt skaņu? … Tik sen neesmu dzirdējis tavu balsi!

Ekrānā uzliesmoja oranža liesma. Tad pār oranžo fonu pārskrēja stingras melnas rindas:

«Mani pilnīgi apmierina šāda sarunas forma. Kas attiecas uz manu «balsi», tās tembru tagad nosaka vienīgi elektronu pārveidotāja kvalitāte … Taču ķersimies pie lietas… Institūta ģenerāldirektors, protams, nav ieradies tādēļ, lai kavētos atmiņās un nodotos sapņiem. Laborants, šķiet, brīdināja, ka mana darbadiena ir beigusies.»

— Noel, kāpēc tik oficiāli?… Ja negribi runāt, atbildi ar tekstu uz ekrāna. Es šeit esmu iegriezies galvenokārt tevis paša dēļ. Beigu beigās — es taču šad tad eju uz laboratorijām. Mūžīgi jau nesēžu savā direktora kabinetā! Bet, ja tu gribi runāt par darbu, atļauj tev kaut ko pajautāt… Tas ir sīkums, tomēr man nezin kāpēc pēkšņi ienāca prātā. Tu droši vien zini, kādēļ tavs bijušais skolnieks un laborants Asperss pameta mūsu institūtu? Tas bija diezgan negaidīti un nepatīkami — it īpaši tāpēc, ka viņš, šķiet, modināja lielas cerības …

Kādu brīdi ekrāns palika tukšs. Pēc tam uz tā lēnām parādījās uzraksts:

«Kāpēc šis jautājums radās tagad — pēc diviem gadiem? Vai viņš kaut ko pastrādājis?»

— Cik es zinu, nē … Taču toreiz viņa aiziešana, kas izskatījās pēc bēgšanas, izraisīja valodas… Radās pat bažas, ka viņš kaut kā varētu izmantot ziņas, kuras ņēmis … no tevis …

Sarunu ierīcē atskanēja guldzēšana, kas izklausījās pēc smiekliem, pēc tam uz ekrāna parādījās uzraksts:

«Kas tad noticis? Vai viņš tās izmantojis?»

— Es patiešām nezinu … Neviens viņu vairs nav redzējis …

«Tā tikai vēl trūka! Skaidrs, ka viņš būs pacenties aizvākties labi tālu.»

— Noel, kādēļ tad tā?

«Mēs abi… nevarējām satikt. Es viņu padzinu.»

— Tu?

«Kādēļ gan ne? Vai tad šī nav mana laboratorija?»

— Bez šaubām, bez šaubām… Tomēr ir taču direkcija, zinātniskā padome … Saki, Noel, — vai šis Asperss varētu izmantot to, ko viņš zināja? Citiem vārdiem, vai viņš daudz zināja?

«Viņš zināja gandrīz visu… Šķiet, ka bija pat labi informēts par jūsu padomi.»

— Baidos, ka tu esi izdarījis kļūdu, Noel. Tev nevajadzēja atklāt viņam visu, it īpaši tāpēc, ka daļa problēmu nav izpaužamas …

Sarunu ierīcē atkal noguldzēja. Tad uz ekrāna parādījās jautājums:

«Kam nav izpaužamas?»

— Kāpēc tu, Noel, ironizē? — profesora Tīzvuda balsī skanēja vāji slēptas dusmas. — Laiki mainās… Patlaban zinātnē vairs nav tādu apstākļu kā toreiz, kad pie varas bija … Es gribēju teikt — kā pirms dažiem gadiem. Šo. to finansē kara resors. Tam nepatīk, ja tiek izpausti noslēpumi…

«Vai Asperss kaut ko izpļāpājis?»