Logs uz bezgalību

Nu viss būs atkarīgs no tā, cik ilgi spēšu noturēt viņu ieslēgtu mūsu trijkontūrā. Pēc noteikumiem, ieslēdzot un izslēdzot ESM, Džudam jāuzvelk speciāli cimdi. Es zināju, ka viņš to nekad nemēdz darīt. Patlaban viņa neaizsargātie pirksti satvēra niķelēto regulatoru. Kaut nu viņš to pat ātru neatlaistu vaļā! …

— Ai, Džud, lūdzu, uzmanīgāk! — es iekliedzos.

Neatlaizdams regulatoru, viņš ātri pagriezās pret mani,

ar otru roku atspiedies pret krēsla elkoņu balsta mirdzošo metālu. Uz tādu veiksmi pat necerēju. Krēsla elkoņu balsti nebija izolēti — šis defekts bija palicis pēc iekārtas montāžas. Kaut kur zem grīdas, kas bija klāta ar plastikātu, krēsla metāla kājas saskārās ar titāntērauda korpusu, kurā es biju ievietots. Tagad es viņu noturēšu šajā ellišķīgajā kontūrā, cik ilgi vien gribēšu.

— Nu, nu, kādēļ tāda mīkstčaulība, — Džuds iesāka, — manuprāt…

Viņš nepabeidza. Viņa augums sāka drebināties kā visstiprākajā drudža lēkmē. Redzēju, ka Džuds krampjaini pūlas atraut rokas no regulatora un krēsla, bet nevar. Tas turpinājās tikai īsu brīdi. Tad viņa kājas saļodzījās, un Džuds viegli noslīga uz baltā grīdas plastikāta. Galva nokrita uz krūtīm, un Džuds sakņupa, karājoties atplestās rokās, ar pieri gandrīz skardams grīdu.

Man sametās baisi.

«Ja nu tās ir beigas … Ja nu izlāde bijusi pārāk spēcīga?»

Prātot gan vairs nebija laika. Kuru katru bridi šeit

varēja ienākt kāds laborants.

* * *

Pēc pusstundas viss bija beidzies… Izrādījās, ka tas ir vienkāršāk, nekā es biju iedomājies… Kāda laime atkal sajust savu ķermeni! Pat tad, ja tas ir nekustīgs un karājas aiz rokām virs pašas grīdas. Vislielākā laime — ne vien domāt, bet arī sajust.. Cik daudz mēnešu man tas nebija lemts … Manas acis bija aizvērtas, tomēr skaidri iztēlojos, kā es karājos starp vadības pulti un krēslu. Labā roka uz ESM regulatora, kreisā — uz krēsla elkoņu balsta. Dažus centimetrus no manas sejas — grīdas baltās flīzes. Skaidri sajutu, kā no tām plūst vēsums. Kaut nu tajā mirklī, kad tiks dota pavēle izslēgt strāvu, es nesadauzītu degunu pret grīdu. Džuds Asperss bija glīts jauneklis, un man nepavisam negribētos jau pašā sākumā samaitāt viņa degunu … It īpaši, ja tagad tas ir manējais.. Nabadziņš, viņš vēl ir šokā un nenojauš, kādos slazdos iekritis. Interesanti, kā Džuds izturēsies, kad tiks atvienota strāva. Skandāls gan laikam nenāktu viņam par labu… Jādod viņam iespēja visu krietni apdomāt… Bet viņš taču ir tik aprobežots … Viņa smadzeņu pārslēgšana neprasīja vairāk par trim minūtēm. Saldēšanas iekārtas ietilpība un visa pārējā aparatūra bija aprēķināta speciāli man. Nabaga Džuda domām šajā laboratorijā būs plašas iespējas. Nekādi nav saprotams — kas viņu vilka pie zinātniskā darba? Pēc savas attīstības un domāšanas līmeņa Džuds ir tikai vidējas kvalifikācijas futbolists. Agrāk es vēl varēju par šo to šaubīties, bet tagad aina ir pilnīgi skaidra … Mani pārņem šausmas un sašutums, iedomājoties, ka tādi kā Džuds ielavījušies zinātnē … Nē, es kategoriski negribu, lai man būtu ar viņu kaut kas kopīgs … es atvienojos …

* * *

Kas to varēja domāt, ka šis vecais Noels būs tāds viltnieks! Ha, ha, noķert mani tādā veidā! Lai gan — vēl nav zināms, kurš kuru ir noķēris… Tiklīdz viņš mani

ieslēdza šajā kontūrā, es tūlīt sapratu, kas vecajam prātā, un nolēmu.. viņu netraucēt. Interesanti, ko viņš darīs, kad dabūs visu zināt… Atskries un prasīsies atpakaļ? Nekā. nebija, man nenāk ne prātā viņu vairs laisti To nu gan es nebiju domājis, ka reiz būs jāstājas viņa vietā … Nekas … Es, veco zēn, tavā vietā izlocīšos, par to tu vari būt drošs, bet vai tu manējā tiksi galā? … Tu vēl pieminēsi «vidējas kvalifikācijas futbolistu» … Tupēt te kā uz troņa un tēlot, ka risina pasaules mēroga problēmas, ir viens, turpretī pavisam kas cits nokļūt manā bijušajā ādā … Vai arī jebkurā tamlīdzīgā … Nē, Noel, veco zēn, kad es gribēšu tikt laukā no šejienes, es būšu gudrāks un nemetīšos virsū Džudam Aspersam — pirmajam, kurš pagadīsies.