Logs uz bezgalību

— Vai, profesor, Noels gan nekad neatkārtoja trīs rei

zes vienu un to pašu lamu vārdu… Viņam bija daudz lielāka izdoma.

— Pienapuika, stulbenis, nejēga, dienaszaglis..?

— Re, nu jau ir labāk, vairāk atgādina Noelu.

— Es tev rādīšu, rudais kretīn, to tu man vēl pieminēsi!

— Draudēt gan nevajag. Pirmkārt, Noels neteica — rudais, viņš teica — blondais, un, otrkārt, viņš nekad nedraudēja. Noels izlamājās un tūlīt pat rīkojās…

— Vācies prom!

— Labi, es aiziešu, bet jūs, profesor, vajas brīžos padomājiet … Kas notiks ar jums, ja laboratoriju slēgs …

— Kā … slēgs?

— Pavisam vienkārši… Jūs aiz sava naivuma nevarat iedomāties, kādu robu esat iegriezis viņu makā. Bankrots tagad nav nekas nepieredzēts arī zinātnes pasaulē …

Un viņš aizgāja, aizcirzdams durvis.

Neslēpšu, sākumā es pat apjuku. Ja laboratorija tiks slēgta … Drudžaini sāku meklēt atrisinājumu … Kaut kādai izejai taču jābūt pat tādā situācijā, kādā atrodos es.

Džuds atnāca pēc stundas. Viņš bija sadrūmis. Uz mani nepaskatīdamies, ielika vairākas lapiņas informācijas uztvērējā.

— Jūs, profesor, lūdza nodarboties ar šo problēmu. Izanalizējiet un rīt tieši divpadsmitos dodiet ieteikumu.

— Kas tad tur ir?

— Vai man jāizstāsta uzdevums mutiski?

Es iekšēji sarāvos: «uzdevums»… Izturas pret mani kā pret skolnieku. It kā es būtu kāds puika!

— Kā tad ir — vai jāpastāsta?

— Nevajag. Es pats redzu, ka tās ir īstas blēņas. Man ar to nav jānodarbojas.

— Kā vēlaties, profesor! Rīt tieši divpadsmitos atnākšu pēc jūsu galīgā slēdziena.

— Vai tas ir ultimāts?

— Tā ir pārbaude, profesor. Padome grib pārliecināties, ko jūs spējat. Pēc tam tiks pieņemts izšķirošais lēmums. Vai jautājumu vairāk nav?

— Velns zina kas tas ir! Nē, nē, pagaidiet, Džud, neatstājiet mani vienu! Varbūt jūs man būsiet vajadzīgs. Šķiet, ka noteikti būsiet vajadzīgs… Man mazliet jāpadomā …

Džuds, neteicis ne vārda, apsēdās pie vadības pults.

Aiz traka niknuma es tā trīcēju, ka kontrolspuldzes uz biostrāvu režima tablo sāka mirgot. Pēc tam uzliesmoja sarkanais signāls — «emocionālā pārslodze».

Džuds pameta acis uz tablo un paraustīja plecus. No- sprakšķēdams izdega viens drošinātājs. Man uzreiz kļuva vieglāk. Džuds nogrozīja galvu, piecēlās, izstaipījās un pēc tam lēnā garā nomainīja drošinātāju. Vēl aizvien uz mani neskatīdamies, viņš noteica:

— Profesor, jūs velti tiepjaties. Risiniet labāk uzdevumu!

Pats nezinu, kā es spēju savaldīties… Ja būtu varējis, noteikti gāztu pa viņa pašapmierināto fiziono- miju … Bet šajā mirklī es pēkšņi.atcerējos … savu ideju … Kā būtu, ja pamēģinātu? Bet kā to izdarīt? Manas smadzenes, pareizāk sakot, viss, kas tajās bija, sāka drudžainā ātrumā strādāt. Nu kā tad, ir taču izeja… Lieliska izeja.. Protams, riskanta.

Bet kurš liels eksperiments nav risks?

— Džud, uzdevums ir atrisināts, — es teicu, cik nu vien vēlīgi spēju. — Iznāk vairāki varianti. Esiet tik laipns un ieslēdziet elektronu smadzenes — manu palīg- skaitļotāju —, gribu šo to precizēt un atmest kaut vai daļu no variantiem.

— Paskat! — Džuds iesaucās, acīmredzot ārkārtīgi pārsteigts. — Tā ir pavisam cita valoda …

Viņš bez kavēšanās izpildīja manu lūgumu un pat noregulēja manu pusložu skābekļa režīmu.

— Paldies, dārgumiņ, — es teicu, — nu jau pietiek, tagad ir pavisam labi.

Džuds, laikam nojautis kaut ko nelāgu, uzmeta man vērīgu skatienu. Taču no komentāriem viņš atturējās. Rūpīgi izpētījis kontrolaparātu rādījumus un nemanījis neko aizdomīgu, viņš no jauna iekārtojās pie vadības pults un sāka gaidīt.

Man jau sen viss bija izdarīts, tomēr liku viņam apmēram stundu kavēties. Pa to laiku man uz elektronu skaitļojamās mašīnas rēķina izdevās uzkrāt diezgan solīdu statisko lādiņu uz ārējā kondensatora platēm. ESM bija ieslēgta, bet nestrādāja. Tiklīdz Džuds to atvienos …

— Gatavs ir, — es teicu, — Džud, saņemiet rezultātu!

Viņš izrāva no padeves ierīces lapiņas, pārlaida tām

acis un, kā šķiet, bija apmierināts.

— Nav slikti, veco zen! Ja jūs nedaudz pabiedē, jūs tomēr šur tur noderat.

Es nepieņēmu izaicinājumu. Man tas ne prātā nenāca. Biju tā uztraucies, ka vēlreiz uzliesmoja signāls «emocionālā pārslodze». Satraukums varēja mani nodot un izjaukt visus plānus,

Par laimi, Džuds manu stāvokli izprata citādi.

— Noel, jūs esat noguris, — viņš itin draudzīgi ieminējās. — Nevajag tik ļoti uztraukties. Viss būs labi. Mēs vēl abi divi pastrādāsim. Tikai esiet prātīgs…

— Muļķības, — es teicu cik iespējams mierīgi. — Nieks vien bija. Nepavisam nejūtos noguris. Tā ir ESM … Cik reižu lūdzu, lai to nomaina. Tai kaut kas nav kārtībā ar atgriezenisko saiti. Džud, lūdzu, izslēdziet to pēc iespējas uzmanīgāk, lai es pārāk nejustu.

— Okei, veco zēn, izslēgšu tā, ka jūs pat nemanīsiet.

Viņš uzlika roku uz niķelētā regulatora.

«Tā, tagad..» Sasprindzināju visu savu gribasspēku.