Logs uz bezgalību

— Lai notiek, — viņš teica. — Beidziet! Labi, tas ir itin labi. Tam var būt panākumi. Šo to mēs, protams, mainīsim, taču principā esmu ar mieru. Tas būs kas neredzēts un oriģināls. Kāpēc jūs man uzreiz neteicāt, kas tas par triku? Nebija nekādas vajadzības izdomāt visas

šīs muļķības ar kaķi. Vai tad es neesmu mākslinieks? Vai es neprotu atšķirt labu numuru no haltūras?

— Par ko jūs runājat? — es klusu jautāju.

— Viņš vēl prasa! Par visu kopā. Pilnīga ilūzija: gan jūsu satraukums, gan visas tās balsis aiz durvīm, pat tāds apbrīnojams ozona un neparasti izmeklētu smaržu sajaukums. Ja tādu ilūziju radītu visai skatītāju zālei, būtu nepiedzīvoti panākumi. Mums ir maz labu iluzionistu. Var pat teikt, ka nemaz nav. Jūsu numurs gūs panākumus.

— Nekādu numuru nebūs, — es noguris teicu. — Viss ir beidzies, pat lāgā nesācies. Lūdzu, piedodiet un atstājiet mani vienu.

— Izbeidziet tiepties, — sacīja direktors. — Vienosimies!

— Nekad.

— Kāpēc ne?

Ko gan es varēju viņam atbildēt? Kā paskaidrot! Mans skatiens atdūrās pret magnetofonu,

— Te ir! — Es norādīju uz magnetofonu. — Vai redzat? Nekas nav bijis. Es jūs piemānīju. Tas ir tikai ieraksts magnetofona lentē.

Viņš neticēja. Pagrozīja galvu un tad pavēstīja:

— Labs ir, pagaidīšu. Es jau saprotu — reakcija. Pēc tāda sasprindzinājuma nav viegli. Te būs mans telefona numurs. Vēlāk piezvaniet. Kas attiecas uz magnetofonu — to nu jūs velti… Kad mēs ienācām istabā, tas bija izslēgts. Es paskatījos. Tomēr galvenais — šī smarža. It kā es nezinātu, ka tādu smaržu īstenībā nemaz nav…

Viņš nolika uz galda papīra lapiņu un klusu izgāja, aizvērdams durvis.

Jā, šis resnītis, šis direktors bija īsts mākslinieks. Turklāt viņš prata novērtēt skaisto. Žēl, ka pievilšu viņa cerības. Viņš nebija kļūdījies.. Smaržas patiešām apbrīnojamas. Vienīgais, kas palicis par piemiņu no maniem viesiem. Mamma laikam ir ļoti skaista. Tik burvīgas smaržas var lietot vienīgi ļoti skaista sieviete. Turklāt viņa, bez šaubām, ir ārkārtīgi drosmīga. Viņi laikam visi ir drosmīgi. Pat Sokrāts… Cik žēl, ka vakar neiedomājos viņu nofotografēt.

Lai gan — man vēl ir palikusi magnetofona lente. Nakts intervijas ieraksts. Bet vai ir palicis? … Mamma ierodoties izslēgusi magnetofonu. Bet tas daikts, ar kuru viņi pie mums atlidoja, varēja sabojāt ierakstu. Steigšus

pārtinu lenti un ieslēdzu magnetofonu. Nu kā tad — nekas, ne vārda … Ieraksts pilnīgi pazudis… Jūsu piesardzība, mammīt, kā izrādās, bijusi lieka: jums nemaz nevajadzēja izslēgt magnetofonu. Tik un tā mēs neko neuzzinātu …

Re nu, kā cilvēkam nav laimējies! … Bet, patiesību sakot, kāpēc nav laimējies? Es taču redzēju Sokrātu, pat sarunājos ar viņu. Dzirdēju mammas un Ksana balsi. Uzzināju, kādi viņi būs. Bez šaubām, ļoti maz uzzināju… Tomēr citi, piemēram, mūsu pasu nodaļas darbiniece nezina ne to pašu. Taču nepieciešams, lai zinātu visi. Tas ir noteikti vajadzīgs! Zēl, ka man nepalika pierādījumi. Bet var iztikt arī bez tiem..

Piegāju pie rakstāmgalda un ieraudzīju savu nepabeigto manuskriptu. Te nu ir: «Laika neatgriezeniskumu apstiprina jau tas vien…» Tagad varu izmest to papīrgrozā.

Piezvanīju redaktoram un pateicu, ka raksts par telpu un laiku nebūs. Toties būs fantastisks stāsts. Pēc tam sēdos pie galda un uzrakstīju šo stāstu.

Varbūt to nemaz neiespiedīs. Redaktors uzskatīs, ka mans stāsts ir pārāk fantastisks. Tādā gadījumā es pats to reizēm pārlasīšu tumšos marta vakaros. Pārlasīšu un klausīšos: vai tur aiz loga rūts neskrabinās Sokrāts…

NEVEIKSMĪGAIS EKSPERIMENTS

Tas sākās tikai dažas dienas pirms viņa nāves… Bet vai var apgalvot, ka viņš ir miris, ja es… Viņš, es… Tiklīdz par to domāju, tūliņ sāku jaukt. Profesors Zirodū bez jebkādas šaubīšanās bija ar mieru izdarīt šo eksperimentu … Tā vismaz tagad tiek apgalvots. Acīmredzot viņš juta, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa …

Profesors Noels Zirodū — tas esmu es… Tas ir, viņš bija es — pirms tam, kad nomira. Vai arī, pareizāk sakot, es kļuvu par viņu pēc viņa nāves. Sasodīts, to ir grūti izskaidrot! Katrā ziņā mēs abi neesam pavisam identiski. Kaut vai tāpēc, ka viņš … Viņš bija tāds pats kā visi tie, kas ir ārpus laboratorijas… Lai gan nevar teikt, ka gluži kā viņi. Noels Zirodū bija gudrāks. Bet es — ak, jūs jau paši saprotat… Mana pasaule ir ierobežota ar četrām sienām, aparatūru, ierīcēm. Varētu pat sacīt, ka

esmu daļa no visa tā… Protams, galvenā daļa. Pati galvenā. Turklāt — kad es sāku sevi apzināties, viņš vēl dzīvoja, juta, domāja. Es kļuvu par viņu, tomēr tajā pašā laikā mūs kaut kas šķira. Viņa domas traucēja mani, dažreiz pat kaitināja, neļāva koncentrēties …

Pēdējās stundas Noels Zirodū domāja tikai par nāvi. Viņš arvien vairāk no tās baidījās … Smieklīgi! Lielais Zirodū! Viņš tomēr nevarēja — vai arī negribēja — saprast, ka manā personā iegūst īstu nemirstību. No tā es secinu, ka viņš arī neuzskatīja mūs par identiskiem.

Atceros, ka laborants Džuds Asperss, kurš pēdējā naktī pie mums dežurēja, mēģināja viņu nomierināt.