Logs uz bezgalību

— Nav! Kaķi ir visdumjākie dzīvnieki pasaulē. Neviens neuzņemas viņus dresēt. Nav nekādas jēgas. Iespējams, ka varētu vienīgi kaķenes, bet tikai tad, ja tām spalva ir triju krāsu …

— Ja nu es tomēr jums parādītu dresētu kaķi?

— Tik un tā es neticētu.

— Bet ja šis dresētais kaķis prastu pat runāt?

— Neticētu …

— Kaut arī jūs pats būtu ar viņu parunājies?

— Arī tad ne… Kā jūs teicāt, ar ko man būtu jāparunājas?

— Ar kaķi. Ar kaķi, kurš runā krieviski tikpat labi kā mēs abi.

— Paklausieties! — direktora balss kļuva skaļāka. — īzbeidziet savus idiotiskos trikus! Sakiet, ko vēlaties, vai ari palieciet sveiks!

— Lai notiek, — es teicu. — Ja jums neviens nav aizbēdzis — uz redzēšanos!

Pagriezos, lai ietu prom, taču direktors mani aizturēja.

— Pagaidiet jel! — viņš iesaucās. — Kāda velna pēc jūs izgudrojāt to joku ar kaķi?

— Es neko neesmu izgudrojis.

— Tātad jums ir dresēts kaķis?

— Pieņemsim, ka ir.

— Ir vai nav?

— Jā, ir.

— Un viņš izrunā vārdus?

— Veselus teikumus. Var pat referēt par starptautisko stāvokli.

— Paklausieties, — direktors teica, — vai jūs, jaunais cilvēk, pats neesat no kaut kurienes izmucis?

— Ja jūs neticat…

— Skaidrs, ka neticu. Tomēr, ja jūs man parādītu kaķi, kuram esat iemācījis tā ņaudēt, ka šī ņaudēšana kaut vai daļēji atgādinātu cilvēka valodu, es…

— Ko tad jūs darītu?

— Ko es darītu? Neko nedarītu … Mani tikai māc lielas bažas, ka viens no mums ir šķīries no saprāta.

— Uz redzēšanos, — es teicu.

— Nē, pagaidiet! Kur tas kaķis ir?

— Manā dzīvoklī.

— Ek, sasodīts, lai notiek! Brauksim! Ja šis kaķis vai izteikt kaut vai trīs vārdus, es viņu ņemšu. Bez šaubām, kopā ar jums.

— Bet paklausieties …

— Nē, tagad klausieties jūs. Brauksim… Vienosimies pēc tam. Ja kaķis runās, jūs to nenožēlosiet.

— Bet es pat nedomāju …

— Mani neinteresē, ko jūs domājat. Man jāredz jūsu kaķis. Sekretāre, mašīnu!

«Patiesību sakot, tā būs pat labāk, ja viņš apskatīs Sokrātu,» es klusībā prātoju, sekodams resnītim lejā pa rezerves izejas stāvajām kāpnēm. «Vismaz pārbaudīšu savus vakardienas iespaidus.»

Visu ceļu, kamēr mašīna lēnām slīdēja pa ļaužu pilnajām centra ielām, resnītis nelika mani mierā.

— Tātad viņš runā? Desmit vārdus? … Ha, ha! Kas to būtu domājis!.. Piecpadsmit? … Ai, ai, ai! Divdesmit? Nē, nē, tas nevar būt… Es neticu, nē …

Kad piebraucām pie manām mājām, izrādījās, ka lifts nedarbojas. Tādos gadījumos mēdz teikt, ka esot «sanitārā diena». Jozām augšā pa nebeidzami garajām kāpnēm. Jutu, ka man kājas ļogās. Beidzot sasniedzām mana dzīvokļa kāpņu laukumiņu. Arējās durvis bija līdz galam vaļā. Kaimiņiene virtuvē kaut ko cepa, jo visa trepju telpa bija deguma smakas pilna. Mēs ar direktoru ieskrējām gaitenī un, smagi elpodami, apstājāmies pie manas istabas durvīm. Paklausījos. Istabā viss bija klusu. Sāku grābstīties pa kabatām, meklēdams atslēgu. Kad esmu uztraucies, nekad to nevaru uzreiz atrast.

Pēkšņi aiz durvīm kaut kas noknikšķēja. Knikšķis bija tik skaļš, ka resnais direktors arī to sadzirdēja. Viņš tūlīt kļuva uzmanīgs. Piespiedu ausi pie durvīm, un direktors sekoja manam paraugam. Izdzirdējām aprautu sarunu.

— Vai redzi, ko tu esi izstrādājis, palaidņa puika, — teica maiga, apbrīnojami patīkama _ sievietes balss.

— Laime, ka mēs viņu tūlīt atradām. Ātrāk, Sokrāt!

— Manu mīļo, manu labo Sokrātiņ, — atskanēja bērna balstiņa. — Es nekad, nekad vairs tā nedarīšu. Piedod man, Sokrātiņ!

— Ātrāk, Ksan, ātrāk! Ja tētis nojautīs, ka mēs atkal esam aiztikuši viņa mašīnu, viņš ļoti dusmosies. Ņem Sokrātu uz rokām, mums jāsteidzas …

— Pagaidiet! — es izmisīgi aiz durvīm iekliedzos.

— Lūdzu, pagaidiet! Vienu mirklīti! Man noteikti ar jums jāparunājas … Lūdzu … Ak dievs, kur es esmu iegrūdis to sasodīto atslēgu! …

Beigu beigās sataustīju to džempera kabatā. Rokas trīcēja, un es nespēju uzreiz trāpīt atslēgas caurumā. Vēl nebiju paguvis atvērt durvis, bet jau zināju, ka esmu nokavējies. Viņi laikam bija ļoti steigušies, jo dzīvoklis taču bija pilns ar dūmiem. Bet varbūt viņi gluži vienkārši negribēja ar mums tikties?.. Kas to lai_ zina? …

Istaba, protams, jau bija tukša. Arī Sokrāta uz dīvāna nebija.

Es viņu pasaucu, pārliecināts, ka Sokrāts neatsauksies. Tā patiešām bija. Viņiem vajadzēja būt.kaut kur pavisam tuvu — gan mammai, gan Ksanam, gan Sokrātam. Tajā pašā laikā nekādi vismilzīgākie starpgalaktiku attālumi nespēja viņus vēl drošāk un neredzamāk šķirt no manis. Cik gadu desmiti vai simti paies, iekams viņi atkal parādīsies šajā istabā?..

«Kāds stulbenis es biju! Man vajadzēja tūlīt uzminēt, kas te par āķi, un sēdēt tepat pie Sokrāta, bet es metos klaiņāt pa pilsētu.. Aizgāju uz cirku! Skaidrs, ka viņiem bija jāierodas pēc sava Sokrāta. Viņi taču nevarēja pamest Sokrātu nelaimē. Un Sokrāts to zināja. Zināja, ka viņu noteikti izglābs. Tāpēc mierīgi likās uz auss…»

Apsēdos uz dīvāna un saķēru galvu rokās. No bēdām un dusmām man gribējās kliegt.

Kāds pieskārās manam plecam.

Resnais direktors stāvēja man blakus un domīgs grozīja sirmo galvu.