Logs uz bezgalību

Varu teikt, ka man kaķi nav sevišķi simpātiski. Taču Sokrāts bija apbrīnojami kārtīgs un labi audzināts dzīvnieks. Ar nožēlu iedomājos, cik vienpusīgas ir mūsu zināšanas. Nodarbodamies tikai ar vienu jautājumu loku, izrādās, esam kļuvuši galīgi profāni visās citās nozarēs. Iekams nebiju ticies ar Sokrātu, man nebija ne mazākās nojausmas, kādi sasniegumi gūti dzīvnieku dresūrā. Agrāk, kā šķiet, tika uzskatīts, ka tādiem dzīvniekiem kā kaķiem vispār nav iespējams neko iemācīt… Es gan pats cirkā nebiju bijis vismaz pusotra desmita gadu… Nolēmu, ka visdrīzākajā laikā sākšu paplašināt savu redzesloku: aiziešu uz cirku, uz zooloģisko dārzu un, ja Sokrāts būs jāatdod viņa saimniekiem, noteikti pats iegādāšos kaķi. Bet kas tomēr ir tēvs, māte un Ksans? Kur viņus meklēt? Viegli varu iekulties nepatikšanās. Kurš gan negribēs dabūt runājošu kaķi… Laikam vislabāk būs, ja nesteigšos un pagaidīšu,t kad avīzēs tiks ielikts sludinājums vai arī paziņos pa radio. Sokrāta saimnieki, noraizējušies par sava mīluļa pazušanu, noteikti viņu meklēs, visticamāk, ka griezīsies laikrakstos vai radio… Varu jau, protams, piesardzīgi apjautāties arī cirkā… Lai gan tagad es gandrīz vairs nemaz nešaubījos, ka Sokrātam ar cirku nav nekāda sakara. Viņam nepiemita tā familiaritāte, kāda ir cirka māksliniekiem. Nē, nē, Sokrāts patiešām ir no ļoti inteliģentas ģimenes …

Un tad es iebelzu sev pa pieri. Man taču ir žurnālista

magnetofons! Pašreiz ir grūti pateikt, kas notiks tālāk, taču nekad nevar būt par lieku lente, kurā ierakstīta intervija ar runājošu kaķi. Galu galā to varēs izmantot pat radioraidījumā «Pazīsti dzimto zemi».

Steidzīgi uzliku jaunu lenti un ieslēdzu magnetofonu. Izdzirdējis klikšķi, Sokrāts satrūkās.

— A, — viņš noteica, — magnetofons… Cik milzīgi liels!

— Nebūt ne, — es iebildu. — Tas ir ļoti portatīvs modelis.

— Ņau! — Sokrātam paspruka. Taču tūlīt viņš savaldījās, palūkojās uz mani tāds kā apjucis, ar tādu kā nožēlu un novērsās.

— Sakiet, — es vēlreiz atgriezos pie jautājuma, kas mani interesēja, — kā jums izdevās iemācīties tik labi runāt cilvēku valodā?

— Jūs droši vien gribējāt teikt — krievu valodā? — Sokrāts precizēja.

— Vai tad jūs protat arī citas?

— Mamma man iemācīja mazliet franču valodu, bet pašreiz mēs abi ar Ksanu mācāmies angļu valodu. Tomēr angļu valoda man grūti padodas. Es laikam savu mūžu neiemācīšos pareizi izrunāt angļu vārdus.

— Ļoti interesanti! Bet jūs sākāt ar krievu valodu, vai ne?

— Visi jau sāk ar to, — Sokrāts atturīgi noteica.

— Kā to saprast — visi? Ko jūs ar to domājat?

Sokrāts pārsteigts paskatījās uz mani.

— Ko gan citu — sistēmu SKS … Kā lai to atšifrē?… Pasakiet taču priekšā, jūs jau zināt. . Mur-r, atcerējos: starpsugu kontaktu sistēmu … Pēc šīs sistēmas …

Tā sākās mana intervija. Mēs runājām visu nakti. Lai gan Sokrāts arvien biežāk un biežāk žāvājās un laiku pa laikam pameta izteiksmīgus skatienus uz samta spilvenu dīvāna stūrī, es tikai uzdevu viņam jautājumus — citu pēc cita.

Neslēpšu, ka daudzas Sokrāta atbildes iedzina mani strupceļā… Savu mūžu vēl nebiju juties tāds profāns kā tajā neaizmirstamajā naktī, kad intervēju šo pašu apbrīnojamāko kaķi, kādu vien biju redzējis. Daudz kas no tā, ko Sokrāts stāstīja, man bija pilnīgi nesaprotams. Vai gan citādi maz varēja būt? Bioloģiju biju mācījies toreiz, kad šajā zinātnē neierobežoti valdīja Lisenko idejas, turklāt man tai nekad neatlika laika. Izrādījās, ka tā

ir ļoti attīstījusies. Nakts saruna ar Sokrātu man atklāja, cik bezgala atpalicis esmu bioloģijas zinātņu jomā, neko nejēdzu no starpsugu kontaktiem, starpsugu valodu programmētas mācīšanas un daudzām jo daudzām citām apbrīnojamām lietām.

Es jau grasījos apbērt Sokrātu ar komplimentiem par viņa pārsteidzošo erudīciju, bet viņš kautri pavēstīja, ka nebūt neesot izņēmums. Viņš pazīstot kādu baltu kaķe- nīti, kura lieliski runājot itāliski, un vilku sugas suni, kurš pārvaldot septiņas valodas, strādājot par sargu kaut kādās drupās un vadājot pa šīm drupām ekskursantus. Netiku gudrs, kas tās par drupām, taču kautrējos vēlreiz pajautāt. Jutu, ka mani jautājumi Sokrātam itin bieži šķiet naivi, un bija skaidri redzams, ka viņam ne visai patīk izskaidrot to, kas, pēc Sokrāta domām, ir pats par sevi saprotams… Tikai tad, kad pavaicāju, kāds, viņaprāt, ir starpsugu kontaktu galamērķis, Sokrāts neizturēja.

— Pat Ksans neuzdotu tādu jautājumu, — viņš nočukstēja ar vieglu pārmetumu. Pēc tam sāka spriedelēt par mežonīga barbarisma gadsimtiem, savstarpēju ienaidu un iznīcināšanu un nākamībā gaidāmo augsto humānismu, starpsugu draudzību, sadarbību, saprašanos un cieņu.

— Līdz pilnīgai harmonijai, bez šaubām, vēl ir tālu, — Sokrāts secināja, — taču agrāk vai vēlāk tā tiks sasniegta: to garantē prāta attīstības dabiskā gaita. Vai tā nav, Vasja?

Steidzos viņam piekrist, tomēr piebildu, ka šajā virzienā, kā redzams, pagaidām vēl maz kas ir darīts.