Logs uz bezgalību

Oh, ir gan labi!. . Varu padomāt vienā mierā, nekur nesteidzoties, nebaidoties, ka mani izsauks šefs vai atnāks Džena, vai kārtējo reizi ieradīsies Mērija ar savām muļķīgajām pretenzijām.. Cik daudz sarežģītu problēmu ar vienu rāvienu atrisināja šī negaidītā iemiesošanās viņā. Apbrīnojami, kā es nebiju ņēmis vērā tik lielisku atrisinājumu… Iespējams, ka mēs ar Noelu pat būtu varējuši vienoties… Noslēgt savā starpā darījumu … Kaut gan tagad ir iznācis vēl labāk … Man nav nekādu saistību, bet viņš lielajā steigā atstāja man mantojumā šo to no savām biostrāvām. Visas šīs formulas, ar kurām patlaban piedzīta mana galva… Hm, galva? … Lai nu tā būtu galva… Agrāk es neparko nevarēju šīs formulas atcerēties… Bet tagad esmu ar mieru jebkuru no tām pierādīt… Sākumam ar to pilnīgi pietiks, lai vazātu aiz deguna profesoru Tīzvudu un citus. Interesanti, ko viņi man pieliks, ja izrādīsies, ka Noels būs pavisam aizmucis. Es viņu pamatīgi nobaidīju. Nabadziņš, grūti viņam klāsies ar intelektu vien — bez naudas, ar maniem parādiem un visu pārējo. Viņam pat neienāca prātā uzzināt manu adresi… Līdz mūža galam neaizmirsīšu Noela ģīmi tajā brīdī, kad viņš atvienoja strāvu un nogāzās ar degunu uz grīdas. Tā nu man nevienā kautiņā nebija ticis sadauzīts deguns. Ceru, ka nekad neesmu rādījis tik muļķīgu seju kā viņš tajā brīdī. Riebās skatīties … Un kā viņš laidās lapās!.. Acīmredzot domāja, ka mēģināšu viņu aizturēt. Vecais muļķis!…

Smadzeņu biofizikas institūta ģenerāldirektors profesors Persijs Tīzvuds pārsteigts sarauca pieri.

— Policijas komisārs? Pie manis? Tas droši vien ir pārpratums. Sakiet, ka esmu aizņemts, un… ieteiciet viņam griezties pie mana vietnieka profesora Brikija…

— Diemžēl, ser, viņš grib runāt ar jums… Viņš apgalvo, ka tas esot ļoti svarīgi. Viņš, — sekretāre mis Pērša pieliecās šefam pie pašas auss, — viņš atnācis sakarā ar Džudu Aspersu …

— Tādā gadījumā vēl jo vairāk… Sakiet, ka šis Asperss sen vairs nestrādā mūsu institūtā… Vairāk nekā divus gadus …

— Es jau teicu, ser.

— Nu un?

— Viņš paliek pie sava.

— Kaut kas neiedomājams … Esmu aizņemts, vai jūs saprotat, aizņemts … Nu — lai notiek … Aiciniet viņu kabinetā! Taču brīdiniet, ka varu veltīt viņam, augstā-* kais, desmit minūtes …

Pēc divarpus stundām, kad policijas komisārs Smits izgāja no ģenerāldirektora kabineta, profesors Tīzvuds pavadīja ciemiņu līdz pieņemamās telpas durvīm. Tamlīdzīgi tika pagodināts vienīgi Nacionālās akadēmijas prezidents, bet arī ne vienmēr.

Mis Pērša, kura allaž bija ļoti aukstasinīga, apjuka. Viņa pietrūkās kājās un paspēra pāris nedrošu soļu pie žurnālu galdiņa, uz kura bija nolikta komisāra formas cepure.

Tomēr profesors Tīzvuds aizsteidzās viņai priekšā. Iedams garām galdiņam, viņš paņēma cepuri un pats iedeva to komisāram. Komisārs nebūt nenovērtēja šo neparasto laipnību. Viņš tikai pamāja ar noskūto galvu un, pastiepdams profesoram Tīzvudam platu, sārtu plaukstu, piesmakušā balsī sacīja:

— Tātad — rīt desmitos trīsdesmit.

— Labi, — profesors Tīzvuds piekrita, — atvediet rit desmitos trīsdesmit.

Komisārs Smits jau bija nogājis pa platajām galvenās ieejas kāpnēm hallē, bet profesors Tīzvuds vēl aizvien stāvēja pieņemamās telpas vidū. Mis Pērša skatījās uz šefu ar neslēptām šausmām, Profesors Tīzvuds bija ma

nāmi apjucis. Mis Pērša lieliski zināja, ka gandrīz četrdesmit gadu laikā nekas visā pasaulē nebija spējis samulsināt profesoru Tīzvudu. Tātad… Tātad ir noticis kaut kas neiedomājams, drausmīgs, neticams..

It kā apstiprinādams viņas domas, profesors Tīzvuds nomurmināja:

— Neticami… Absolūti neticami.. Taču, no otras puses, kādā veidā tas kļuvis zināms? Mis Pērša, — viņš vērsās pie sekretāres, — lūdzu, piezvaniet uz laboratoriju, kur atrodas … hm … kur glabājas … vārdu sakot, uz Noela Zirodū laboratoriju. Pasakiet, ka es tūlīt tur ieradīšos…

* * *

Uzklausījis dežurējošo laborantu, profesors Tīzvuds paziņoja, ka viņam jāapspriežoties ar… viņš saminsti- nājās … ar profesoru Zirodū.

— Zem četrām acīm, — profesors Tīzvuds piebilda, zīmīgi pacēlis pirkstu. — Ceru, ka jūs mani sapratāt?

— Bet, se-er, — laborants iesāka, — pēc noteikumiem …

— Es zinu, — profesors Tīzvuds viņu ātri pārtrauca, — un tomēr pieprasu… es esmu ģenerāldirektors… — viņš sāka runāt klusāk. — Radušies sevišķi apstākļi, kas ir pilnīgi konfidenciāli…

— Labi, ser, taču palūgšu rakstisku rīkojumu.

— Te tas būs …

Profesors Tīzvuds izrāva no kabatas piezīmju grāmatiņu, uzšņāpa dažus vārdus un pasniedza lapiņu laborantam.

— Pateicos… Turklāt man jūs jābrīdina: profesora Zirodū darbadiena, — laborants atskatījās uz vadības pulti, — darbadiena pirms piecām minūtēm ir beigusies. Es nezinu, vai viņš būs ar mieru ārpus darba laika ar jums runāt…

— Nieki… — Tīzvuds jau iesāka, tomēr, laboranta bailīgā žesta atturēts, apklusa. — Es gribēju teikt, — viņš paskaidroja, — ka paļaujos uz … kolēģa Zirodū.. j laipnību … — Profesors Tīzvuds pameta skatienu uz vadības pulti. — Es šajā laboratorijā neesmu biežs viesis…

r— Tieši tā, ser, — laborants steidzās piebilst.