Logs uz bezgalību

Pēc tam viņš aicināja abus iet viņam līdzi pa rozēm apstādīto aleju uz daudzkrāsainajām mājiņām.

Pie katras no tām robots apstājās un jautājoši uzlūkoja Kariju un Rutu.

— Varbūt tajā?… — Karija norādīja uz sārtu namiņu, kas stāvēja mazliet iesāņus ziedošos jasmīnkrū- mos.

Robots pieveda viņus pie tā un atvēra durvis.

Ruts paskatījās uz Kariju.

Viņa pamāja.

— Vai vakariņas pasniegt verandā? — robots jautāja.

— Jā. — Ruts atkal paskatījās uz Kariju.

Viņa pasmaidīja. Ruts viegli pacēla viņu uz rokām un ienesa sārtajā mājiņā.

* *

Pusnaktī viņi jau bija virs Roktaunas. Karija parādīja kvartālu, kurā atradās viņas hospitālis — vairākas spilgti apgaismotas kubveida ēkas ar iezaļgani fosforescējošiem lēzeniem jumtiem. Ruts nolaidās ar spārngriezi uz viena no tiem. Tur jau stāvēja kāds cits spārngriezis — tikai mazāks.

— Tas pieder mūsu šefam, — Karija teica. — Vienīgi viņš lido uz hospitāli ar spārngriezi. Vēl viens slavens konsultants arī. Bet tagad — es… Rīt visiem būs ko runāt! — Viņa iesmējās un noskūpstīja Rutu.

— Kur es tevi rit atradīšu? — Ruts jautāja, viņu apskaudams.

— Es pati tevi sameklēšu. Man tas būs vieglāk. — Viņa vēlreiz iesmējās. — Uz redzēšanos, Rut! No rīta pēc dežūras es piezvanīšu. Paldies tev par šodienu.

Ruts gribēja vēlreiz Kariju noskūpstīt, taču viņa piespieda pirkstu Rutām pie lūpām un izlēca no kabīnes.

— Ar labu nakti, Karija! — viņš uzsauca.

Viņa pamāja un nozuda.

Ruts lēnām pacēlās gaisā. Palūkojās apkārt. Virs centra kvartāliem slējās neona spuldžu izrotātās «Paradīzes» spilgti apgaismotā kārba.

Novietojis spārngriezi uz «Paradīzes» jumta, Ruts nobrauca uz četrdesmit astoto stāvu un devās tieši uz saviem apartamentiem. Io viņu sveicināja ar vienaldzīgu paklanīšanos.

— Vai ir kas jauns? — Ruts jautāja.

— Nekas, — Io nosvepstēja.

— Kā tad tā — nekas? Pilnīgi nekas?

Io pamāja.

— Vai neviens nebija atnācis?

— Nē.

— Mani neizsauca arī? — Ruts norādīja uz videoekrā- niem.

— Nē.

— Bet vēstules?

— Arī nav.

Tas bija ārkārtīgi savādi. Viņam šodien bija paredzētas četras vai piecas tikšanās, bet Ruts nebija ieradies, Viņš nolēma visu sīki noskaidrot.

— Tātad mani šodien neviens nav meklējis?

— Nē.

— Varbūt ir griezušies lejā pie portjē?

— Nē. Es vakarā painteresējos.

— Nobrauc tagad un pajautā.

— Nav taču jābrauc. Var no šejienes. — Io pieripoja pie viena no ekrāniem. Nospieda slēdzi. Uz ekrāna parādījās daļa halles ar pulti, aiz kuras sēdēja portjē. Tas pacēla galvu — tā bija apaļa, gludi noskūta. Acīmredzot bija notikusi vēl viena maiņa. Šo portjē Ruts vēl nebija redzējis.

— Vai jūs pats jautāsiet? — Io, nemirkšķinādams iesārtās ačeles — fotoelementus —, blenza uz Rutu.

— Jautā tu!

— Kapteinis Doringtons vēlas zināt, vai viņu kāds nav meklējis.

Portjē pakratīja galvu.

— Pasakiet kapteinim, ka neviens nav bijis.

— Pateicos.

Ekrāns nodzisa.

«Kaut kas neaptverams,» Ruts domāja. «Varbūt viņi ir apvainojušies, ka nozudu, nevienu nebrīdinājis. Varbūt iepriekšējais portjē pateicis, ka esmu aizlidojis ar spārngriezi … Protams, esmu rīkojies slikti, taču viņi arī varēja padot kādu ziņu. Vismaz izteikt neapmierinātību. Kas būs rīt? Šķiet, arī uz rītdienu kaut kas tika plānots… Vai gaidīt ziņu no viņiem vai pašam mēģināt kādu sameklēt? Lai velns viņus parauj ar visiem viņu trikiem!»

Tajā brīdī Ruts atcerējās pazudušo zīmīti. Viņš pārlaida skatienu istabai, pameklēja uz galda. Zīmītes nekur nebija. Viņš neatrada arī lielo, tumšo aploksni no pus- caurspīdīgās plastmasas. Ruts pārlūkoja visu sūtījumu kaudzi. Aploksne bija pazudusi. Ruts pasauca Io.

!— Kas sakārtoja istabas?

— Es.

— Vai uz grīdas nekas nebija nokritis?

— Nē.

— Uz galda palika liela, tumša aploksne. — Ruts parādīja, kāda tā bijusi. — Kur tā ir?

— Viss ir tur — uz galda.

— Vai tu neko neesi Izsviedis atkritumvadā?

— Tukšās pudeles un tukšu ziepju tūbiņu.

— Bet vai tu neizmeti lielu aploksni?

— Nē.

Ruts prātodams pastaigāja šurpu turpu pa istabu. Varbūt nav vērts piešķirt tam visam nozīmi? Tomēr kaut kas viņam lika būt piesardzīgam… Tur, uz Plutona, Ruts bija iemācījies nojaust, draudošas briesmas. Tādos brīžos it kā elektrizējās muskuji un saspringa gribasspēks. Tamlīdzīga sajūta viņam bija radusies ari šodien. Pirmo reizi, šķiet, tiekoties ar to puisi tumšajās brillēs. Pēc tam, lidojot kopā ar Kariju, tā izzuda. Bet tagad atkal šī jutoņa. Varbūt streiko nervi? Kas gan varētu draudēt šeit, uz Zemes?…

Ruts paskatījās uz Io. Robots vēl arvien stāvēja durvīs, acīmredzot gaidīdams turpmākos jautājumus un rīkojumus.

— Vai tu šodien biji izgājis?

— Jā, uzlādēties.

— Kad tas bija?

— No četrpadsmitiem līdz četrpadsmitiem trīsdesmit

— Vai tavas prombūtnes laikā te kāds varēja ienākt?

Io nemierīgi sakustējās, viņa sārtenās ačeles sāka mirgot. Ruts nodomāja, ka robots nav sapratis, un gribēja atkārtot jautājumu, bet Io pēkšņi nosvepstēja:

— Es viņu sastapu gaitenī.

— Ko tad?

— To, kurš varēja ienākt.

— Bet vai tu neredzēji, ka viņš ienāk?

— Nē.

— Kāpēc tad tu domā, ka viņš bija ienācis?

— Es nedomāju. Manas sistēmas robots nespēj domāt.

— Sasodīts! — Ruts nenocietās. — Kāpēc tad tu teici,

ka viņš varētu ienākt?