Logs uz bezgalību

Kabīnē bija četras vietas. Ruts iekārtojās pilota krēslā un apsēdināja Kariju sev blakus. Klusu aizbīdījās caurspīdīgās durvis. Karija paliecās uz priekšu un ieķērās ar abām rokām sēdekļa balstos. Viņas seja aiz satraukuma nobālēja. Ruts sāņus palūkojās Karijā un pasmaidīja.

— Karija, neesiet tik saspringta! Brīvi atlaidieties krēslā. Tūlīt es jums iemācīšu, kā šī spāre vadāma. Raugieties šurpu: paceļam spārnus …

Viņš ar kāju nospieda grīdā sarkanu pedāli. Atskanēja klusa švīkstoņa, un Karija, palūkojusies augšup, ieraudzīja, ka virs kabīnes izslienas spīdīgs masts, bet uz tā izplešas un sāk strauji griezties spārni.

— Tas nu būtu viss, — Ruts teica, — lidosim!

Spārngriezis nodrebēja un sāka skriet uz jumta malu.

Jau pēc mirkļa viņiem zem kājām pavērās bezdibenis un šajā bezdibenī neizsakāmi tālu lejā tveicīgā dūmakā — pilsētas kvartālu četrstūri.

Karija novaidējās un, parāvusi kājas zem sēdekļa, ar pirkstiem, kas bija kļuvuši balti, krampjaini ieķērās Ruta vējjakas piedurknē. Spārngriezis strauji sasvērās un ar plašu virāžu drāzās lejup. Karija aiz šausmām iekliedzās un, acis aizmiegusi, paslēpa seju Rutām pie krūtīm. Viņš smaidīdams izlīdzināja spārngrieža gaitu, aplika kreiso roku meitenei ap vidukli, bet ar labo saņēma viņas mazo plaukstu un, uzlicis to uz stūres, paslēpa zem savas platās rokas.

— Skatieties, kā mēs lidojam! Vadīsim mašīnu abi…

Karija atvēra acis. Spārngriezis, uzņemdams ātrumu,

strauji šāvās uz priekšu. Lejā aizvien ašāk sāka ņirbēt kvartālu daudzkrāsainie kvadrāti, kastītēm līdzīgie debesskrāpju torņi. Arvien skaidrāk uz zilgā debess fona iezīmējās tālo kalnu kontūras.

Viņi lidoja visu dienu… Drīz vien Karija tā aprada, ka pati droši vadīja spārngriezi, Noliekusi galvu Rutam pie pleca, viņa skatījās uz priekšu plaši ieplestām acīm un priecīgi smējās, kad spārngriezis, padevīgi pakļaudamies katrai viņas pirkstu kustībai, slaidi pagriezās, meta platus lokus, gan nonirdams zemu lejā, gan šaudamies pretī mākoņiem. Ruts tikai retumis ar nemanāmu rokas pieskārienu palaboja lidojuma ritmu… Karija attapās pirmā. Viņa paraudzījās pulkstenī un iesaucās:

— Jau pieci!.. Rut, jūs esat nokavējis visas tikšanās.

Viņš iesmējās un atmeta ar roku.

— Iztiks bez manis. Viņu dēļ esmu zaudējis četras dienas. Šimbrīžam pilnīgi pietiek. Nolaidīsimies kaut kur lejā…

Karija atvirzījās un pārsteigta paskatījās uz viņu.

— Jūs gribat nolaisties uz zemes?

— Protams.

— Kādēļ?

— Kaut vai tādēļ, lai uzkostu. Mums sen jau bija laiks paēst pusdienas.

Karija brīdi padomāja.

— Jāatrod kāds hotelis un jānolaižas pie tā.

— Kādēļ tieši tur? — Ruts iebilda. — Mēs varam piezemēties kaut kur mežmalā vai kalnos. Spārngrieža ledusskapī jābūt produktiem un dzeramajam. Sakursim ugunskuru.

Karija izbijusies papurināja galvu.

— Lai nosēstos kalnos, vajadzīga īpaša atļauja. Šajā ziņā ir ļoti stingri. Turklāt grūti atrast tādu vietu, kur būtu tikai mežs un nav nekā cita. Paraugieties lejā — viss ir apbūvēts, viss iežogots … Brīvu vietu nemaz nav.

Ciešāk paskatījies, Ruts pārliecinājās, ka viņai patiešām ir taisnība.

— Tad ielidosim vēl dziļāk kalnos.

— Ai nē, nē… Tur ir tāpat, Rut. Vai jūs redzat oranžās sētas? Šī zeme pieder raktuvju korporācijām. Ja mēs te nolaistos, mūs var bez vārda runas nošaut…

— Aizlidosim līdz pašiem ledājiem.

— Nē, nē, tur arī nevar. Tur ir kaut kādas aizliegtās zonas.

— Šķiet, ka uz Zemes kļuvis pārāk šauri, — Ruts nomurmināja.

— Uz tās jau sen ir šauri, — Karija čukstēja. — Mūsu ir par daudz..

— Ko tad lai darām? Vai tiešām jāatgriežas «Paradīzē»?

Karija palūkojās viņam tieši acīs.

— Vai jūs vēlaties pabūt kaut kur divatā?… Lai neviens mūs netraucētu?

Ruts neatbildēja, bet noskūpstīja Kariju uz maigajām, trīsošajām lūpām…

— Nolaidīsimies tur, — Karija teica, sakārtodama matus, — kur pie ceļa tas tumšzaļais četrstūris. Tas ir hotelis. Tur ikviens var apstāties …

Ruts nolaidās ar spārngriezi tukšā, zaļā pļaviņā. Visapkārt auga vecas gobas ar biezām, kuplām lapotnēm. Koku ēnā slēpās verandu ieskautas, vieglas mājiņas visdažādākajās krāsās. Uz mājiņām veda ar baltām smiltīm nokaisīti celiņi. Gar tiem auga puķes — veseli košu puķu biezokņi. Siltais vakara gaiss bija rāms un ziedu smaržu piesātināts. Kaut kur iztālēm skanēja mierīga, klusa mūzika.

Bez skaņas pieripoja robots, līdzīgs Io, zilā formas tērpā, ar apaļu, sarkanu cepurīti galvā. Robotam uz krūtīm karājās metāla kastīte ar spraugu.

— Apsveicu mīļos viesus, — robots nošļupstēja. — Vēlaties istabu vai rančo?

— Rančo, — Ruts sacīja, aizvērdams spārngrieža kabīni. — Un labas vakariņas.

Robots norādīja ar pirkstu uz metāla kastītes spraugu, un Ruts tajā iemeta dažas monētas.

— Mēs paliksim šeit tikai līdz naktij, — Karija paskaidroja robotam.

— Varbūt tomēr … — Ruts iesāka.

— Nē, nē, — viņa kategoriski iebilda. — Man šonakt jādežurē, Rut. Tādas dienas dēļ es varēju kavēt visas lekcijas, taču darbā man jābūt. Citādi… mani atlaidīs. Tikai līdz naktij!

Robots pamāja. Viņa iekšās kaut kas noknikšķēja, un no metāla kastītes izbira daļa monētu. Robots paklanīdamies atdeva tās Rutām.