Logs uz bezgalību

— Kā pats gribi… Velti gan tu atsakies … Vislabākais paņēmiens, — puisis teica un iesmējās, — aizmigsi, un cauri būs …

Ruts strauji pacēla galvu un paskatījās puisim tieši sejā. Plata, izburbusi, piņņaina fizionomija bez uzacīm, aiz tumšajiem briļļu stikliem acis nebija redzamas.

— Ko tu te mels? No kurienes esi uzradies?

Puisis nicīgi nospļāvās.

Padomā… Uzminēsi! — Jau pagriezies, lai ietu

prom, viņš klusu izmeta par plecu: — Velti tu esi pārnācis … Velti…

Ruts palika stāvam kā sastindzis. Vispirms viņam iešāvās prātā, ka nekauņa jānoķer un jāaiztur. Tad viņš atcerējās no rīta saņemto zīmīti. Ruts automātiski iebāza roku kabatā, bet izrādījās, ka tā ir tukša. Apjucis viņš izmeklējās pa visām kabatām. Tumšās drānas strēmeles nekur nebija. Varbūt viņš aizbāzis zīmīti kabatai garām un tagad tā guļ viesnīcā viņa istabā uz grīdas? Ruts pa skatījās uz visām pusēm. Puisis pelēkajā uzvalkā un tum šajās brillēs vairs nebija redzams. Kādu brīdi Ruts stāvēja nekustīgi, cenzdamies aptvert, kas ar viņu galu galā notiek. Vai tiešām viņam tas izlicies? … Nē, puisis ar tumšajām brillēm nebija halucinācija. Ruts vēlreiz izjuta viņa sen nemazgātā ķermeņa skābeno smaku. Ko gan tas nozīmē? … Vai tiešām tagad, kad viss jau garām, viņam sāk streikot nervi?

Ruts uzmanīgi palūkojās apkārt. Vienaldzīgi pret visu, garām steidzās gājēji. Lai gan diena bija saulaina, viņu sejas bija sadrūmušas un noraizējušās. Nepārtrauktā straumē slīdēja mašīnas. Uz krustojuma automāts — policists — pacēla roku baltā cimdā, un automašīnu straumes vienā mirklī sastinga. Vēlreiz pazibēja baltais cimds, un kustība atjaunojās. Ruts apņēmīgi devās atpakaļ uz hoteli. Pilsēta viņu vairs neinteresēja.

Pirmais, ko Ruts, ieejot vēsajā, krēslainajā hallē, pamanīja, bija tā pati meitene gaišajā kleitā. Viņa sēdēja zemā atzveltnes krēslā, ceļgalus cieši pievilkusi un uzlikusi zodu uz sakrampētiem pirkstiem. Tagad — halles pustumsā — Rutām viņa vairs nelikās skaista. Seja tāda pati, kādu ir daudz, paliela mute ar pilnīgām lūpām, nedaudz uzrauts deguns. Pēc izskata viņai varēja dot astoņpadsmit gadu. Tumsnējā āda liecināja par afrikāņu asiņu piejaukumu. «Dienvidniece,» Ruts nosprieda. Meitene pacēla uz viņu acis, un abu skatieni sastapās. Ruts mazliet palocījās. Viņa neatbildēja, taču neizrādīja arī nepatiku. Tikai nedaudz sarauca uzaci un lēnām novērsās.

Ieraudzījis Rutu, portjē steidzās viņam pretī.

— Kapteini, jums lūdza tūkstoškārt piedošanu. — Portjē pasniedza uz mirdzošas paplātes tumšu aploksni. — Tikšanās, kas bija nolikta pulksten desmitos rītā, tiek atcelta. Vēlāk viņi jums vēlreiz piezvanīšot.

— Pateicos. — Ruts paņēma aploksni. — Cits nekas?

— Pagaidām nekā cita nav.

Vērdams vaļā aploksni, Ruts pieķēra sevi domājam, ka viņu savādi satraucis šis atteikums. Pašreiz viņam mazāk nekā jebkad gribējās palikt vienam. Viņš lēnām atlocīja tumšā auduma strēmeli, gandrīz pārliecināts, ka «Vienlīdzīgo Virspadome» atkal atgādina par sevi. Tā tas patiešām bija.

«Kapteini! Jūs vieglprātīgi atteicāties no pirmās iespējas, kuru mēs Jums laipni piedāvājām. Pielūkojiet, ka nekļūdāties pa otram lāgam!

Vienlīdzīgo Virspadomes uzdevumā …»

Un atkal tas pats čūskai līdzīgais paraksts.

Ruts ar delnas virspusi saspringti paberzēja pieri. Spēle turpinājās un kļuva aizvien amizantāka… Zēl, ka viņš nebija aizturējis to puisis tumšajās acenēs. Galu galā būtu pieticis ar vienu krietnu belzienu pa žokļiem. Policijā to visu varētu pārvērst par joku. Lai nu būtu kā būdams, viņš tomēr ir Ruts Doringtons …

— Kas atnesa šo aploksni un kad? — viņš jautāja, pieiedams pie portjē.

Tas paraustīja plecus.

— Tā pienākusi pa pneimatisko pastu brīdi pirms jūsu atgriešanās, kapteini.

—: Bet vai jūs nezināt, kas ir «Vienlīdzīgo Virspadome»?

Portjē seja pārakmeņojās. Kādu mirkli viņš blenza uz Rutu caur pieri, tad, tik tikko lūpas kustinādams, nomurmināja:

— Piedodiet, savu mūžu neesmu dzirdējis… par tādu…

«Melo,» Ruts nosprieda. «Melo un baidās no kaut kā.»

— Pateicos, — viņš sacīja, nolikdams uz pults zelta monētu.

Portjē zemu paklanījās.

Iedams cauri hallei, Ruts pamanīja, ka meitene pamet uz viņu ziņkārus skatienus.

Hallē bija diezgan daudz ļaužu, tomēr Ruts izšķīrās. Viņš piegāja pie krēsla, kurā sēdēja meitene, palocījās un nosauca savu vārdu. Viņa pacēla uz Rutu pārsteigtas, mazliet nemierpilnas acis.

— Piedodiet, — Ruts teica, — ir tikai piektā diena, kopš esmu atgriezies uz Zemes. Mani iemitināja šajā hotelī. Pilsētā es gandrīz nevienu nepazīstu. Baidos, — viņš pasmaidīja, — apmaldīties šajā burzmā, no kuras esmu atradis. Man ir dažas brīvas stundas — pirmās brīvās

stundas kopš atlidošanas brīža. Vai jūs nevarētu, vai jūs negribētu kļūt par manu gidu un skolotāju šajā laikā?

Viņa samulsusi nodūra galvu un neatbildēja. Pēc tam Musu sacīja:

— Bet jūs taču mani nemaz nepazīstat…

;— Tāpat kā jūs mani.

Jūs nu gan visi pazīst. Par jums vien runā… Es arī jūs redzēju ekrānā. Bet vai patiešām neviens no jūsu piederīgajiem jūs nesagaidīja?

Viņš papurināja-galvu.

— Un jūsu sieva … bērni?

— Man nav sievas un bērnu.