Logs uz bezgalību

— Jūs neizlemsiet cilvēces likteni, sēdēdams savā salā. Man šķiet, jūs tomēr pārvērtējat savus spēkus… Tiesa gan, sadūries ar mums — mazu Lielās zemes sūtņu grupiņu —, jūs guvāt virsroku; jūs piespiedāt mūs rīkoties tā, kā, pēc jūsu domām, bija vispareizāk un visērtāk… Visērtāk jums. Bet ir taču vēl milzīga pasaule, un tās priekšā jūs esat pilnīgi bezspēcīgs, jo, par spīti visam, jūs esat ārkārtīgi vientuļš. Jūs, profesor, palīdzējāt kļūt laimīgiem šīs salas iemītniekiem. Tā ir taisnība. Bet jūs būtu varējis izdarīt daudz vairāk …

— Nezinu, — Hombijs domīgi teica. — Man šķiet, ka mēs patlaban nespēsim viens otru pārliecināt. Nākotne rādīs … Palieciet sveiki…

Un viņš aizgāja, aizvezdams sev līdzi Ku Māru..i

* * *

Kopš tā laika aizritējis piecpadsmit gadu. Un tagad šis raksts avīzē… Muai vairs nav. «Nākotne rādīs…» Te nu ir atbilde uz mūsu strīdu… Nav vairs Klusā okeāna krātera Noslēpumu Glabātāja, nav viņa mazās kolonijas. Nav arī Ku Mara, kurš pa šiem piecpadsmit gadiem jau bija izaudzis liels …

Varbūt kāds no viņiem tomēr ir izglābies? Varbūt viņi.risi izglābušies, jau sen aizbraukuši uz citām Klusā okeāna salām? Hombijs taču audzināja savus saliniekus, lai viņi arī kļūtu par Klusā okeāna krātera noslēpuma glabātājiem. Varbūt viņš pats arī jau atgriezies Lielajā zemē? …

Nē, man laikam jāpagaida ar atmaskošanu. Vēl jāpagaida kāds laiks … Gads … vairāki gadi… Turklāt, ja viņi patiešām visi ir gājuši bojā, viņiem es tik un tā vairs nespēšu palīdzēt… Vēl nav arī zināms, kā uz to skatītos mana priekšniecība… Es taču toreiz nepabeidzu urbumu. Bet mani ietaupījumi nav lieli. Vai vērts tagad atkal pievērst uzmanību Hombija atklājumam? …

Tā es prātoju, sēdēdams pie atvērta rīta laikraksta un atdzisušas kafijas tases. Es nezināju, vai man ir taisnība vai nav…

PIEVIENOŠANA VAIRĀKUMAM

Piektajā dienā pēc atgriešanās uz Zemes Ruts Doringtons saņēma lielu, tumšu aploksni no gandrīz caurspīdīgas, zīdmīkstas plastmasas. Šī aploksne atšķīrās no citām, ko bija atnesis Io — Modēm sistēmas robots, kurš tika nodots Ruta rīcībā jau pirmajā brīdī, tiklīdz viņš pārradās uz dzimtās planētas. Ruts nolēma tumšo aploksni atvērt pēdējo…

Izskatīdams rīta pastu, Ruts Doringtons nicīgi pavīpsnāja: «Kādi snobi! Viens otrs pat pūlējies pašrocīgi uzrakstīt adresi ar vecmodīgajiem burtiem, kuri kādreiz bija īpaši izgudroti, lai izklāstītu savas domas uz papīra. Laikam cer dabūt autogrāfu… Tā tik vēl trūka!»

Pa visiem uz Plutona pavadītajiem gadiem Ruts nebija uzrakstījis nevienu rindiņu. Tur jau tas nenāca ne prātā… Magnētiskā lente, diktofons, sliktākajā gadījumā — vecs pusautomāts, ar kuru varēja rakstīt, tikai mazliet skarot ar pirkstiem taustiņus.

Lūpas kustinādams, Ruts ar pūlēm izburtoja sarežģītās zīmes. Jātērē laiks tādiem niekiem!.. Dažus ar roku rakstītos alfabēta burtus viņš vispār bija aizmirsis.

«Ko, piemēram, nozīmē šie ķeburi? Būs jāpaskatās rokasgrāmatā. Apšaubāms prieks — nokvernēt visu rītu pie nez kādu ķekšu atšifrēšanas! Viņiem te nav kur likt savu laiku!»

Jāatzīstas, ari viņam pašam laiks tagad ritēja bez īpašas jēgas. Pirmo reizi desmit gados… Nokāpis uz Centrālā kosmodroma betona, viņš neko citu nedarīja kā spieda nez kam rokas, dzēra, ēda un smaidīja, paklausot lūgumam: «Mīļo mister Dorington, vēl vienu smaidu uz šo pusi!» Atbildēja uz bezgala daudziem muļķīgiem jautājumiem… Turklāt katru rītu — vēstuļu kaudze. Ko lai dara … «Jātiek tam pāri,» vakar pačukstēja viens no žurnālistiem, pabāzdams Rutām zem paša deguna video- raidītāja portatīvo ekrānu. «Kapteini, pāris vārdu! Miljoniem jūsu tautiešu, pieplakuši patlaban pie videoekrāniem, kvēli ilgojas dzirdēt jūsu balsi un uzzināt par urāna atradnēm, kuras jūs atklājāt uz Plutona…» Kā tad — «miljoniem tautiešu» ārkārtīgi vajadzīgas šīs atradnes! It īpaši vēl tāpēc, ka lielākā daļa, bez šaubām, nojauš, kādiem mērķiem urāns tiks izmantots …

Desmit gadi — tas dzīvē nav mazs laiks! Turklāt desmit gadi, ko nodzīvojis viņš, Ruts Doringtons Šeit, uz

Zemes, pulksteņa rādītāji skrēja ātrāk. Sis tas te ir mainījies — bet ne jau uz labo pusi. To viņš paguva ievērot.

Vēstis gan bija atklīdušas arī līdz Plutonam…

Ruts saīdzis pameta sāņus kārtējo vēstuli. Viens un tas pats — ielūgumi uz pieņemšanām, lūgumi «personiski satikties», reklāmu biroju un firmu priekšlikumi, īsi paziņojumi («Man ir tas prieks Jums pavēstīt, ka esat ievēlēts par mūsu kluba godabiedru.»), kaut kādi diplomi… Dažas gludas, baltas plāksnītes — videoskaņas vēstules.. Vēlāk būs jāieslēdz videoprojektors un tās jānoklausās.

Atlikusi vēl lielā, tumšā aploksne. Varbūt neparastā forma un krāsa nepievils cerības? …

Ruts lēnām atvēra konvertu. No tā izslīdēja tumša auduma strēmele, uz kuras bija iespiestas dažas rindas: " «Rutām Doringtonam — pirmās klases kosmiskajam pilotam, transurāna planētlidojuma «Meteors-3» kapteinim, Otrās Plutona ekspedīcijas komandierim — hotelī «Paradīze».