Logs uz bezgalību

Kad blāvais disks izpeldēja no okeāna tumšajiem ūdeņiem, noklādams platu, sudrabotu tiltu uz atola krastu, sākās dejas. Lokanie, melnie augumi brīžiem trauksmaini kustējās vienotā, saskaņotā ritmā, brīžiem sastinga kā akmens tēli uz okeāna mirdzošā fona. Dejas pavadīja klusa, melodiska dziedāšana. Lāgiem tā apklusa, it kā siltā vēja brāzmas to būtu aizpūtušas. Vējš čabināja palmu lapas un aiznesa tumsā dejotāju baltos apmetņus …

Man pēkšņi kļuva ļoti skumji. Skumji tāpēc, ka tā bija pēdējā nakts burvīgajā salā, kur bijām pieredzējuši tik daudz apbrīnojamu un jocīgu piedzīvojumu… Un vēl bija skumji tāpēc, ka Karlsons tomēr neatnāca uz atvadu svētkiem. Gribēju pirms aizbraukšanas vēlreiz ar viņu parunāties. Gribēju, lai viņš paskaidro.

Kāds viegli paraustīja mani aiz piedurknes. Paskatījos atpakaļ: man aiz muguras tupēja Ku Mars. Ari viņš neizskatījās pārāk priecīgs.

— Nu, ko teiksi? — jautāju tīši možā balsī,

— Rīt brauksi?

— Braukšu.

— Kur?

— Tālu. Vispirms uz Havaju salām, tad uz Ameriku

— KādēJ?

— Hm, kādēļ! … Strādāt… jāstrādā …

— Jātaisa caurumi citās salās?

— Vai nu salās vai uz lielās zemes.

Ku Mars nopūtās.

— Visu mūžu taisīsi caurumus?

— Jāstrādā, Ku Mar. Katram cilvēkam jādara savs darbs. Jūs šeit ķerat zivis un bruņurupučus …

— Ak, — Ku Mars mani pārtrauca, nicinoši uzmezdams lūpu, — zivis var cept, bruņurupuci — zupu vārīt, Bet ko tas caurums?

— Mēs, mījais, viens otru nesapratīsim, — es teicu, apkampdams viņu ap pleciem. — Cilvēki visai bieži viens otru nesaprot, un tas ir ļoti slikti.

— Slikti, pavisam slikti, — Ku Mars piekrita.

— Brauc mums līdzi, — es piedāvāju.

— Kādēļ?

— Izmācīšu tevi par urbšanas meistaru. Braukāsi pa visu pasauli, caurumus urbdams. Nopelnīsi daudz naudas …

— Nē, — Ku Mars nopietni atbildēja. — Nebraukšu. Man tepat labi… Te ir mamma un vecāmāte Hmoka Fua Kukamara …

— Un tēvs?

— Tēvs nav. Viņš aizgāja tur, — Ku Mars norādīja uz okeānu, — un neatnāca atpakaļ.

— Noslīka?

— Nezinu. Neviens nezina… Varbūt noslīka, varbūt aizgāja Amerika. Atpakaļ neatnāca.

— Nu tad brauc man līdzi! Varbūt sameklēsim tavu tēvu. Vai arī, ja gribi, es būšu tavs tēvs.

— Paldies, — Ku Mars teica. — Nē, labāk tu nāc uz Muai, kad apniks taisīt caurumus. Nāc, lūdzu …

— Bet Vistaisnīgākais? Ja viņš negribēs?

— Gribēs. Ļoti gribēs.

— Kā tu zini?

— Zinu. Viss zinu! — Ku Mars viltīgi pasmaidīja. — Tu ar viņu divas reizes runāji un pat gāji tur. — Ku Mars piesita ar brūno pirkstu pa pīteni, uz kura mēs sēdējām.

— Bet vai tu pats esi bijis tur — zemūdens alās salas iekšienē?

— O! — Ku Mars uzmeta lūpu. — Katrs muai ir tur gājis. Mēs tur ķert zivis. Tur vienmēr ir vislabākās zivis. Tur ir arī skola, grāmatas, mašīna, kas taisa gaismu. Daudz visādu mantu.

— Zem ūdens?

— Kāpēc zem ūdens? Tur ir daudz alu bez ūdens. Ļoti labs alas. Sausas. Tur — salas otrā pusē.

— Kur mēs sākumā gribējām urbt?

— Jā.

— Saprotu… Kāpēc neviens mūms tūlīt to neteica?

— Muai nezināja, kāds jūs cilvēks. Varbūt slikts cilvēks? …

— Bet vai tagad zināt?

Ku Mars plati pasmaidīja.

— Tagad zinām.

— Kas gan to visu ierīkoja: alas, skolu, gaismu? Kas iemācīja zvejot zivis salas iekšienē?

Ku Mars atkal pasmaidīja.

— Tu zini… Viņš tev teica. Bet alas vienmēr bija. Tāds ala ir arī citās salās, tikai mazāks.

— Bet mašīna, kas ražo gaismu?

— Mašīnu mēs atvest no citas salas, — Ku Mars man pačukstēja pie pašas auss. — Netālu ir tāds sala. Tur ar! mācīts cilvēks taisīt caurums. Sen… Pēc tam viss bija pagalam. Slikts cilvēks visu sabojāt. Muai atvest no turienes daudz visādu mašīnu, mantu, grāmatu. Labas grāmatas.

— Vai Vistaisnīgākais parādīja?

— Viņš pats. Viņš visu parādīja, mācīja. Labi mācīja. Visus mācīja, liels un mazs. Muai tagad visi mācīti. Mācīti un stipri.

— Vai viltīgi arī?

— Mazliet viltīgi. Katrs mācīts cilvēks mazliet viltīgs.

— Paklausies, Ku Mar, — bet tagad, kad jūs visi esat kļuvuši mācīti un viltīgi, daudzi droši vien grib aizbraukt no salas uz lielo zemi? Vai aizbrauc?

Ku Mars noliedzoši papurināja sprogaino galvu.

— Nē. Agrāk gribēja aizbraukt, kad slikti dzīvoja. Kā mans tēvs. Tagad ne.

— Tātad Vistaisnīgākais jūs visus padarījis laimīgus?

Ku Mars kļuva domīgs, savieba degunu un sarauca

uzacis. Tad viņš teica:

fc& tē domāju: viņš palīdzēja muai, mācīja. Bet laimīgs muai pats kļuva. Muai gribēja kļūt laimīgs, iemācījās un kļuva … Saproti?

— Šķiet, ka saprotu. Pasaki man vēl — kā jūs viņu saucat, kad satiekaties? Jūs taču bieži satiekaties, vai nav tiesa? Vai tad katru reizi, viņu uzrunājot, sakāt: Vistaisnīgākais no taisnīgajiem, visgudrākais no gudrajiem, kas izkāpis no zilajiem ūdeņiem … ka tur tālāk bija?

Ku Mars skaļi iesmējās.

— Nē, tā jau jūs viņu saucat. Mēs tā nevaram. Ilgi jārunā. Ja tik daudz runā, muai neko nepagūs izdarīt. Mēs viņu saucam par vectētiņu Hornbiju, tikai… tss… — Ku Mars pielika pirkstu pie lūpām. — Nevienam to nesaki. Viņš negrib, ka viņu pazītu… Un neviens cits cilvēks lai nezina. Apsolies?

•— Apsolu, — es automātiski atkārtoju. «Tad redz kā: vectētiņš Hombijs! Nu kā tadl Ja man būtu bijis laiks mazliet padomāt, arī pats to apjēgtu.»