Logs uz bezgalību

— Tā bija drausmīga nelietība, — Karlsons klusu sacīja. — Drausmīga! Dimantu korporācijas dūži nobijās, ka dimantu atradnes okeāna dzelmē samazinās viņu ienākumus. Cita pēc citas sekoja diversijas. Vispirms tika iznīcināta dziļūdens stacija, kuru Hombijs bija izveidojis Māršala salās. Avīzēs rakstīja, ka tas esot nelaimes gadījums, bet tā bija diversija. Pēc tam tāds pats liktenis piemeklēja ekspedīcijas galveno bāzi. Tā atradās netālu no šejienes uz kāda atola. Kad Hombijs un viņa biedri, kuri bija izglābušies, evakuējās no salas, tvaikonis uzskrēja uz mīnas, pareizāk sakot, to torpedēja nezināma zemūdene. Un atkal visai pasaulei tika stāstīta pasaciņa: kuģis esot gājis bojā vētrā.

— Vai tas ir iespējams! — es teicu, r— Mūsu dienās! Vai tiešām neviens neizglābās? …

— Mūsu dienās notiek vēl briesmīgākas lietas, — Karlsons iebilda.

Brīnījos, ka viņš neatbild uz manu jautājumu. Gribēju to atkārtot, bet Karlsons turpināja:»

— Pēc šī gadījuma, es domāju gadījumu ar Hombiju, es pilnīgi zaudēju ticību cilvēkiem, tā saucamajiem civilizētajiem cilvēkiem. Uz visiem laikiem aizgāju no viņu pasaules un apmetos te, uz šī atola.

— Un vai jūs … esat laimīgs?

— Šķiet, ka jā. Cilvēki šeit ir primitīvi, bet viņi ir godīgi, nav civilizācijas samaitāti. Viņi zvejo man zivis, bet es mācu viņus izprast pasauli un pašiem sevi. Arī ārstēju, ja kāds savārgst. Bet te jau reti slimo.

— Droši vien jūs izdarāt arī zinātniskus pētījumus?

— Tīros sīkumus — sava prieka pēc.

— Kāda tad ir jūsu pamatprofesija?

— Man to ir daudz. Ja sākšu visas uzskaitīt, jūs nomirsiet aiz garlaicības.

— Bet Vistaisnīgākais?

— Kā saprast jūsu vārdus?

— Vai viņš jūs netraucē?

Karlsons pasmaidīja.

— Mēs ļoti reti sastopamies.

— Bet jūs taču dzīvojat ar viņu vienā mājā?

— Un tomēr mēs reti satiekamies.

— Ja, piemēram, ir jāpieņem neaicināti viesi?

Karlsons uzmeta man vērīgu skatienu.

— O, — viņš teica. — izrādās, ka jūs esat atjautīgāks, nčkā es sākumā domāju. Jūs neesat kļūdījies… Tikai lai tas viss paliek starp mums. Un piedodiet par to mazo maskarādi. Apkārtējās pasaules acīs Muai jābūt vienai no tūkstošiem parastu salu. Bet katras Mikronēzijas salas valdnieks lielākā vai mazākā mērā ir savādnieks..«

Nespēju noslēpt pārsteigumu:

— Tātad jūs pats esat Vistaisnīgākā]sl Es taču domāju, ka jūs esat tas noslēpumainais gids, kurš mūs sagaidīja un pavadīja …

Karlsons priecīgi iesmējās:

Esmu tomēr jūs pārvērtējis. Es esmu gan viens, gan otrs. Šīm mistērijām man ir divas lieliskas maskas. Negribu, ka mani salinieki piedalītos tādos inscenējumos. Viens otrs no viņiem neatteiktos un pat itin labi nospēlētu attiecīgo lomu, taču es atstāju sev… visu ārpolitiku. Tā mēs esam vienojušies. Ārpolitika ietilpst manā sfērā, iekšpolitika paliek viņiem. Pietiek jau ar to, ka vizīšu laikā viņi neatsakās kvernēt pie šī nama durvīm.

— Tātad jums ir demokrātija?

— Visīstākā.

Jutu, ka man jau sen ir laiks iet projām. Un tomēr es nespēju sevi piespiest atvadīties no šī apbrīnojamā cilvēka. Arēji viņš šķita cietsirdīgs, taču kaut kādā īpašā veidā arī valdzināja. Salas iedzīvotāji droši vien viņu dievināja.

— Paklausieties, Karlson, — es teicu. — Ja es kādreiz vilšos visā, ko sniedz civilizācija, apmēram tāpat kā jūs, vai pieņemsiet mani savā pulkā? Apsolu, ka būšu labs pavalstnieks.

— Tas jāizlemj viņiem, — Karlsons ļoti nopietni atbildēja. — Mums taču ir demokrātija..

«10. mai i ā. Rīt ieradīsies tvaikonis. Mūsu krava atrodas krastmalā: urbšanas caurules posmi, stieņi, kastes ar iežiem. Šķiet, ka mani puiši ir apmierināti. Nevis seši, bet divarpus mēneši. Toties saņems visu naudu. Uzde

vums taču ir izpildīts. Priekšniecība, bez šaubām, nebūs sajūsmināta. Mes neatradām Muai kimberlītus, kas satu- cētu dimantus. Saliniekiem par laimi… Arvien kāds zaudē, cits laimē. Es personiski esmu apmierināts, ka laimējuši mūsu draugi — salinieki un vecais Karlsons. Viņu idille tiks saglabāta… Jautājums — vai uz ilgu laiku?»

Toreiz viss izdevās tieši tā, kā mēs ar Karlsonu bijām izplānojuši. Puiši bija prom astoņas dienas. Tiesa gan — viņi atgriezās nikni un satraukti. Bija baidījušies, vai salinieki atkal nav pastrādājuši kādu nelietību. Bet, kad pastāstīju viņiem, ka visas šīs dienas urbšana turpinājās un man izdevās tikt līdz bazaltam, viņi bija ļoti iepriecināti.

Pat Tobijs, kurš parasti klusē, teica veselu runu. Vienīgi Pīters, piekasīgi aplūkodams bazalta paraugu, norūca, ne pie viena nevērsdamies:

— Šajās nolādētajās salās notiek brīnumi… Bet ja par tiem samaksā …

Viņš paraustīja plecus un pie šī temata vairs neatgriezās.

Pēdējā vakarā salinieki uzaicināja mūs ciematā uz svētkiem. Tās bija atvadu dzīres mums par godu. Centrālajā laukumā, pretī valdnieka kotedžai, sapulcējās visi salas iedzīvotāji. Mēs tikām nosēdināti pašā goda vietā — uz paaugstinājuma, kas bija noklāts ar mīkstiem pīteņiem. Dzīres sākās reizē ar saules rietu un turpinājās, līdz uzlēca mēness.