Logs uz bezgalību

atvadītos no salas. Ja jums tā visa ir par maz, esmu gatavs izdarīt ceturto pieņēmumu: ka viesiem šajā salā briesmīgi neveicas. Sākuši urbt tādā vietā, kur apmēram piecdesmit sešdesmit metru dziļumā varētu nokļūt pie vecas lavas, ciemiņi iztaisa tik šķību urbumu, ka tagad diezin vai vispār tiks līdz lavai.

Karlsons apklusa un aši uzmeta smiltīs vēl vienu zīmējumu: rifa šķērsgriezumu, vulkāna cokola stāvokli un novirzītā urbuma līniju.

Sāku kaut ko aptvert. Es viņam bez aplinkiem pajautāju:

— Vai jums ir iespēja tikt salas iekšienē?

Viņš pamāja.

— Pa rifā esošajām kavernām?

— Jā, tur ir vesela alu sistēma, tās visas pilnas ar jūras ūdeni. Dziļumā Muai rifs sastāv gandrīz vai no caurumiem vien. Pazemes alu labirinti aizved tieši okeānā.

— Vai jums ir skafandrs?

— Ir.

— Ja iekļūst labirintā, var tikt arī līdz rifa vulkāniskajam pamatam, vai ne?

— Jā, vietām senā lava nepavisam nav dziļi.

— Lai notiek, — es teicu. — Paņemšu no jums šos dažus metrus bazalta parauga, un mēs pirmajā izdevīgajā brīdī dosimies prom; taču vispirms man jāpārliecinās, ka viss, ko jūs teicāt, ir taisnība.

— Jūs to varat izdarīt jau rītdien. Tikai jums jādod man džentlmeņa un kārtīga cilvēka godavārds, ka viss paliks starp mums. Neviens, pat jūsu palīgi, nedrīkst uzzināt Muai noslēpumu. Mēs gribam dzīvot mierīgi. Vieni paši un mierīgi… Vai jūs sapratāt, ko es teicu?

— Šo to sapratu … Es klusēšu. Apsolu jums, Karlson.

— Labi. Atnāciet rīt no rīta pie kotedžas.

Viņš aši piecēlās, paspieda man roku un aizgāja.

Puišiem es pateicu, ka bija atnācis Vistaisnīgākā padomnieks, lai uzaicinātu mani atkal ciemos pie salas valdnieka. Es pat nenojautu, ka biju runājis taisnību.

Karlsons sagaidīja mani ciemata galvenajā laukumā un ieveda tieši kotedžā garām sargkareivjiem, kuri izlikās mūs neredzam. Izgājuši cauri vairākām eiropeiski iekār

totām istabām, nokļuvām… nelielā bibliotēkā. Tā bija apaļa telpa ar stikla griestiem, bet bez logiem.

Gar sienām stāvēja ar grāmatām pilni plaukti. Istabas vidū bija mazs darbagalds. Pie tā krēsli.

Gaidīju, ka Karlsons man izskaidros visa šī nama eiropeisko izskatu, kāpēc tas ir tik tukšs un — beidzot — kāpēc te ir bibliotēka, taču viņš klusēja. Parakņājies pa galda atvilktnēm, viņš izņēma divus elektriskos lukturus, vienu ielika sev kabatā, otru pasniedza man. Tad ar kāju pabīdīja uz grīdas paklāto pīteni un atvēra nelielu lūku. Izrādījās, ka zem tās ir šauras vītņu kāpnes, kas veda kaut kur lejā. Tā acīmredzot.bija otra eja pazemē.

— Man tur, apakšā, ir dažas laboratorijas, — teica Kari sons. — Pēdējā laikā es gan tur reti iegriežos, tāpēc apgaismojums ir izslēgts. Mums būs jāiztiek ar lukturiem

— Vai šeit ir elektriskais apgaismojums? — es brīnījos.

Viņš izlikās, ka nav dzirdējis manu jautājumu. Taustīdamies pa tumsu, nokāpām lejā. Saskaitīju sešdesmit pakāpienus. Pēc tam Karlsons ieslēdza savu lukturi. Spēcīgs gaismas stars izrāva no tumsas diezgan plata, līkumota gaiteņa grubuļainās sienas. Tajās melnēja durvis. Tās visas bija aizšautas ar bultām. Patiesību sakot, te vairāk izskatījās pēc pazemes cietuma nekā pēc laboratorijas. Man sametās baisi.

— Iesim, — Karlsons teica. — Mēs jau esam rifa masīvā, tomēr vēl virs okeāna līmeņa. Šīs ir dabiskas alas. Mēs te esam vienīgi šo to nolīdzinājuši…

Negaidīdams manu atbildi, viņš devās uz priekšu. Man neatlika nekas cits kā iedegt lukturi un viņam sekot. Gaitenis līkumoja, sazarojās, un drīz vien es vairs nespēju orientēties. Vienīgi jutu, ka pamazām ejam arvien zemāk un zemāk.

Pēkšņi izdzirdēju šļakstus. Kaut kur pavisam tuvu bija ūdens. Gaiteņa sienas atvirzījās katra uz savu pusi, un mēs nokļuvām diezgan lielā alā. Tās velves grima tumsā, bet pie kājām, klusi šalkodami, pret akmens grīdu skalojās viļņi. Tas bija pazemes ezers, pareizāk sakot, neliels pazemes līcis. Tā ūdeņu apvaldītajā nemierā jautās tuvā okeāna elpa.

—' Esam gandrīz pie mērķa, — es izdzirdēju Karlsona balsi. — Patlaban ir paisums un ūdens augstu uzkāpis. Kamēr uzvilksim skafandrus un sagatavosimies, ūdens sāks kristies. Vai jums kādreiz ir gadījies iegremdēties trīsdesmit četrdesmit metru dziļumā?

— Nē, — es atzinos.

— Nekas, tā nav nekāda nelaime. Man ir labi skafandri — viegli un izturīgi. Ceru, ka tiksiet galā. Mūsu ekskursijas vienīgās briesmas ir inurēnas. Tās mēdz iepeldēt šajos labirintos. Būs jāņem līdzi ieroči. Gadās ari as- toņkāji, bet tie ir maziņi. Lielie te reti ieklīst.

«Vēl trakāk!» es nodomāju. «Var izrādīties, ka pastaiga uz Muai vulkānisko cokolu būs ar piedzīvojumiem… Kāda velna pēc es piekritu? Bet nu ir par vēlu atteikties … Lai viņš labāk domā, ka man tas ir tīrais nieks …»

Izrādījās, ka skafandri patiešām ir lieliski. Bez jebkādām pūlēm uzvilku savējo, un Karlsons man palīdzēja nostiprināt ķiveri. Elpot bija ļoti viegli. Lokana metāla šļūtene savienoja ķiveri ar nelieliem baloniem, kas bija piestiprināti uz muguras. Balonos acīmredzot bija skābeklis.

— Pāris reižu dziļi ieelpojiet, — izdzirdēju Karlsona balsi. — Tā, labi. Jūs varat man atbildēt, skafandri ir ra- dioficēti.