Logs uz bezgalību

— Ko iesāksim ar šito? — jautāja Tobijs, ar acīm norādīdams uz sainīti, kuru turēja rokās.

Saviļņojās aizsegs. Aiz tā atkal parādījās pavadonis, kurš bija mūs šeit atvedis.

— Iesim, — viņš teica. — Es jūs pavadīšu.

Tobijs pasniedza viņam sainīti.

— Kas tur ir?

— Tie ir… suvenīri, — es paskaidroju. — Par piemiņu.

— Vistaisnīgākajam no taisnīgajiem … vai man?

Es atmetu ar roku.

— Dariet tā, kā jums šķiet ērtāk.

Pavadonis, ne vārda neteikdams, paņēma sainīti un aicināja mūs ar žestu, lai viņam sekojam.

Cik daudz sīkumu spēj saglabāt cilvēka atmiņa! Pietiek ar nelielu atgādinājumu, un atkal viss nāk prātā… Pēc tam jau atmiņas plūst kā jūras viļņi. Cita pēc citas — bez gala, bez malas… Atgādinājums bija maza piezīmju grāmatiņa. Šķirstu lapas, un ķeburainās, sausās rindas atdzīvojas. Šķiet, dzirdu šalcam okeānu, spalgos metāla triecienus pret metālu. Puiši montē torņa posmus.

15. janvāra ieraksts:

«Pilnā sparā montējam urbšanas torni. Izvēlējos jauno vietu atola ārējā — austrumu — pusē, apmēram trīssimt metru no piestātnes, Vistaisnīgākais atsūtīja mums palīgā desmit salas puišus, un mēs esam jau pārnesuši uz jauno laukumu visu iekārtu un teltis. Dzīvojam tagad pašā okeāna krastā pie torņa karkasa. Tas aug acīm redzami. Drīz varēsim uzsākt urbšanu …»

… Kā mēs visi gaidījām šo satraucošo brīdi! Beidzot tas bija pienācis … Pīters ieslēdza dzinēju, un motors sāka strādāt. Pēc mirkļa urbja vainags ar tajā iestiprinātajiem dimantiem pirmo reizi iecirtās Muai rifā. Urbums bija iesākts.

Pirmajā dienā necik tālu netikām — tikai dažus metrus. Pirms saules rieta Pīters izslēdza motoru, un mēs izcēlām virs zemes pirmo iedzelteno koraļļu kaļķa masas stienīti, daļu koraļļu rifa.

Nolēmām svinīgo notikumu atzīmēt pie «svētku galda». Paklājām krastmalas tīrajās koraļļu smiltīs lielu brezenta gabalu. Sasēdāmies tam apkārt mēs četri un seši mūsu brūnie palīgi. Man tie bija likušies visapķērīgākie un veiklākie. Nebiju kļūdījies. Pēc nedēļas viņi pie mums jau strādāja kā pieredzējuši urbšanas darbu speciālisti.

Vienpadsmitais pie mūsu svētku galda bija Ku Mars, kurš augām dienām tupēja pie urbšanas torņa.

Svētku pusdienas bija lieliskas. Tās bija gatavojis nerunīgais Tobijs. Tagad, sēdēdams pie «galda» un klausīdamies, kā mēs slavējam bruņurupuču zupu, mīklā ceptās tunzivis, marinētos krabjus un citādus salas gardumus,

Tobijs tikai atturīgi smaidīja un klusēdams pakšķināja pīpi.

— Kā klajas Muai valdniekam? — Pīters jautāja, pametis Ku Maram ar aci. — Ka būtu, ja mēs iedzertu uz viņa veselību?

— Es nezināt, — Ku Mars pasmaidījis atbildēja.

— Vai tiešām viņš nekad neiznāk no savas kotedžas?

— Es nezināt.

— Tu visu zini, velnēn, tikai negribi teikt. Kāpēc? Jūs laikam visi no viņa ļoti baidāties.

— Mēs neviens nebaidīties. Neviens nebaidīties, es arī ne, — Ku Mars lepni teica, sniegdamies pēc nākamās cukuroto riekstu saujas.

— Muai vadonis ir ļoti labs, o-o! — lauzītā angļu valodā sacīja Nu Ka Vonga Tannu, kuru mēs visi saucām par Nuku, — jaunākais no mūsu palīgiem.

— Kādā ziņā tad viņš ir labs? — Pīters jautāja.

— O! — Nuks iesaucās. — O-o! — viņš atkārtoja, plati iepletis rokas un pacēlis acis pret zvaigznēm.

— Skaidrs, — Pīters pavēstīja. — Laikam svētais?

— Kas tas ir — «svētais»? — Ku Mars ātri jautāja.

— Tas ir tāds, kuru visi pielūdz. — Kas tas ir — «pielūdz»?

— Nu, tāds, kura priekšā nometas uz ceļiem, paceļ rokas gaisā un dauza pieri pret zemi.

— U-ū! — Ku Mars vīlies novilka. — «Pielūdz» ir ļoti slikti. Galva būs sāpēt. Nē, Muai vadonis nav svētais …

— Vajadzēja uzlūgt Vistaisnīgāko uz mūsu svētkiem, — ieminējās Džo.

— Tā mēs izdarīsim, kad būsim beiguši darbu, — es apsolīju.

Ku Mars tumsā klusu iesmējās.

— Varētu domāt, ka šis Vistaisnīgākais kaut ko zina par Muai rifa uzbūvi. Mums tiekoties, viņš lika saprast, ka būs grūti urbt…

Pīters uz mani izsmējīgi paskatījās.

•— Jūs arī, šefi

— Ko tad es arī?

— Esat gatavs noticēt tam, cik viņš ir neparasts. Tie visi ir nieki!

— To nevar teikt par vakardienas avāriju.

— Muļķības! Tagad urbsim piesardzīgāk …

Pīters vēl nebija pabeidzis teikumu, te pēkšņi motors sāka sprauslāt un noslāpa.

Tajā pašā brīdī satraukts pieskrēja Džo.

— Nāciet ātrāk! Atkal!

— Kas nu atkal lēcies?

— Instruments iekrita.

Šoreiz, kā izrādījās, viss bija daudz nopietnāk. Acīmredzot dobuma sienas bija iebrukušas un instruments iespriedies. Noņēmāmies līdz vēlai naktij, tomēr vainagu izdabūt nespējām.

Visa nākamā diena pagāja neveiksmīgos mēģinājumos atbrīvot instrumentu. Tas bija cieši ieķēries urbumā. Mēs nekādā veidā nespējām panākt, lai tas paver savus akmens žokļus un atlaiž vainagu. Kādu vakaru Pīters, kurš visu šo laiku bija pavēris muti, vienīgi lai neganti izlamātos, nometa smiltīs smago uzgriežņu atslēgu un pavēstīja:

— Nu ir cauri! Šef, es esmu izmēģinājis visus trikus, kādus vien zināju. Būs jāpamet šis urbums un jāsāk blakus jauns. Uzskatīsim, ka šie piecdesmit metri ir bijuši tikai tāda izlūkošana.

— Pagaidīsim līdz rītdienai, — es liku priekšā. —Rīts gudrāks par vakaru.