Logs uz bezgalību

— Bet ja piestātnes apkaimē vispār nebūs lavas? — es nepadevos. — Ja- nepietiks ar projektēto dziļumu un urbums izbeigsies koraļļu rifā virs veca vulkāna? Priekšniecība man noraus galvu …

— Pie nometnes tāpat var pietrūkt projektētā dziļuma. Mēs taču nezinām rifa biezumu.

— Bez šaubām! Par to lai kreņķējas priekšniecība.

— Tad jau iznāk, ka rīt atkal stiepsim stieņus uz nometni?

— Tā iznāk, Pīter… Mums galu galā par to maksā. Tagad gan vairs nebūsim tik vieglprātīgi… Dežurēsim dienu un nakti.

— Nav gan teikts, vai šajā nolādētajā salā tas kb līdzēs, — norūca Pīters.

* * *

Beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad varējām doties audiencē pie Vistaisnīgākā.

Lai īsinātu laiku, trīs dienas sviedriem vaigā stiepām atkal visu iekārtu no piestātnes uz nometni. Iestājoties tumsai, pēc kārtas apsargājām nometni. Nakts viesi vairs neparādījās. Vai nu mūsu brīdinājumam bija kāda nozīme, vai arī salinieki nogaidīja …

Man nebija šaubu, ka viss turpmākais būs atkarīgs no tikšanās ar vadoni.

Sākām gatavoties jau no paša rīta. Tika nolemts, ka dosimies audiencē abi ar Tobiju. Pīters un Džo paliks sargāt nometni un, ja būs nepieciešams, nāks mums palīgā.

Mēs ar Tobiju noskuvāmies, uzvilkām tīrus kreklus un jaunas sandales. Es iebāzu bikšu pakaļējā kabatā plakanu automātisko pistoli. Ieteicu Tobijam darīt tāpat. Tomēr viņš kategoriski atteicās un pavēstīja, ka iešot bez ieroča. Paņēmām līdzi dāvanas — tropu ķiveri, pildspalvu un konjaka pudeli. Tobijs to visu ietina lielā koša auduma gabalā un apsēja ar platu, sarkanu lenti.

— Neuztraucies, Maikste, — Pīters atvadoties teica. — Mēs ar Džo jums sarīkositn smukas bēres …

Tobijs neatbildēja, tikai padraudēja Pīteram ar dūri, un mēs devāmies ceļā.

Jāatzīstas, klusībā cerējām uz svinīgu pieņemšanu, ļaužu pilnu laukumu, dejām, kas būs sarīkotas mums par godu. Nekā tāda nebija. Laukums bija tukšs. Vienīgi

sargi vara ķiverēs un izšūtajos kamzoļos stāvēja savā postenī pie kotedžas durvīm. Mēs ar Tobiju diezgan nedroši viņiem tuvojāmies. Šoreiz viņi izslējās taisni un pielika brūnās dūres pie baltā spalvu pušķa, kas rotāja ķiveres. Pēc tam viens no sargiem ar žestu aicināja mūs iekšā.

Neslēpšu, ka iegāju šajā Muai vissvētākajā vietā ar nelielu sirds drebēšanu. Ne jau aiz bailēm, ai nē… Drīzāk aiz ziņkāres. Turklāt pa šīm trim nedēļām, kuras jau bijām pavadījuši salā, es neviļus biju sācis cienīt nepieejamo, noslēpumaino valdnieku, kura pavalstnieki, bez šaubām, izpildīdami viņa gribu, tik lieliski mūs izmuļķoja.

Uzkāpām ar Tobiju pāris pakāpienu vaļējā verandā un iegājām kotedžā. Jutāmies pārsteigti par pirmās istabas iekārtojumu. Tas bija gluži eiropeisks. Pie loga stāvēja zems galdiņš. Uz tā — karafe un dažas kristāla glāzes. Pie galda — zemi, pīti atzveltnes krēsli. Uz grīdas, kā arī pie sienām — koši paklāji. Un visur žilbinoša tīrība.

Nedaudz apjukuši, apstājāmies. Vai jāiet tālāk vai jāgaida tepat?

Tobijs izņēma no mutes apdzisušo pīpi un iebāza kabatā.

Izdzirdējām kaut ko nošalcam un atskatījāmies. Viegla šķērssiena, kuru bija noslēpis paklājs, aizslīdēja sānus. Parādījās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā apmetnī, kas sniedzās līdz papēžiem, un apaļā, melnā cepurīte ar baltām spalvām. Šim cilvēkam bija nekustīga, tumši brūna seja bez uzacīm un apbrīnojami biezas lūpas. Acis, ko pa pusei aizsedza smagi, krunkaini plaksti, mūs vērīgi nopētīja. Varēju apzvērēt, ka šo cilvēku ciematā vēl nebiju sastapis.

Ne vārda neteikdams, paklanījos, un Tobijs sekoja manai priekšzīmei.

Cilvēks baltajā apmetnī mazliet pakustināja plakstus un turpināja mūsu apskati. Klusums manāmi ieilga, un es apjuku.

— Mēs gribētu redzēt vadoni, — es nomurmināju, lai tikai kaut ko teiktu.

— Vai jūs esat gatavi runāt ar Vistaisnīgāko no taisnīgajiem, visgudrāko no gudrajiem, kurš izkāpis no dižā, mūžīgā okeāna zilajiem viļņiem? — cilvēks baltajā apmetnī angliski jautāja.

Jāatzīstas, ka mani pārsteidza viņa pareizā izruna.

— J-jā, — ne visai droši teicu.

— Nāciet man līdzil

Izgājām cauri vairākām nelielām istabām. Glitas, ērtas mēbeles. Gleznas, pulksteņi, barometrs… Vienīgi pītie paklāji uz grīdas un pie sienām atgādināja, ka mēs atrodamies uz salas Klusā okeāna centrālajā daļā. Pēdējās telpas kaktā bija vītņu kāpnes. Tās veda kaut kui lejup.

Vadoņa kotedža bija vienstāva ēka. Tātad šī ir eja uz pazemi… Vai tikai nav lamatas?

Cilvēks baltajā apmetnī jau kāpa lejup un tad paskatījās atpakaļ.

— Nebaidieties, — viņš teica, pamanījis, ka mēs vilcināmies. — Jums nekas nedraud. Vistaisnīgākais jūs gaida. Viņš ir tur, apakšā. Ja jūs šaubāties, varat atstāt savu biedru šeit.

— Nē, — es atbildēju. — Mēs ticam, tāpēc iesim abi.

Mūsu pavadonis aizgriezās un kāpa lejā. Mēs ar Tobiju

viņam sekojām.

Vēlāk, atceroties šo pirmo audienci pie Vistaisnīgākā, vienmēr jutos neērti, gandrīz vai kaunējos. Kādi mēs izskatījāmies … It īpaši ar to dāvanu sainīti…