Logs uz bezgalību

Vēl netikuši līdz nometnei, jutām, ka nav labi. Gar visu krastu gluži kā dziļas vagas vietvietām stiepās svīt- ^ ras. Šur tur viļņi tās jau bija nolīdzinājuši, taču sausajās, baltajās smiltīs švīkas bija ļoti skaidri saredzamas. Ikviens no mums bija ar mieru zvērēt, ka no rīta, kad gājām uz ciematu, šādu joslu te nebija,

— Stieņi, — dūres savilcis, apgalvoja Pīters. — Es jums, puiši, saku, tie ir stieņi. Kamēr mēs pie vadoņa kotedžas aurojām, šie mērkaķu bērni mūs atkal ir apveduši ap stūri…

Tomēr tas, kas mūs sagaidīja nometnē, pārspēja vissliktākās aizdomas. Laukumiņš, uz kura no rīta atradās mūsu noliktava, bija tukšs. Stieņi, Urbuma nostiprināšanas caurules, urbšanas torņa sekcijas, instrumenti — viss bija pazudis. Nebija palikusi neviena skrūve, neviens uz- grieznis. Aiztikti nebija tikai virtuves piederumi, produkti un mūsu teltis. It kā lai pasvītrotu bezgalīgo ņirgāšanos, par kuras upuri mēs bijām kļuvuši, pie teltīm uz pusdienu galda slējās vesels «dāvanu» kalns: augļi, svaigas zivis, paplāte ar austerēm, appīti ķirbji ar pašdarinātu alu.

Puiši, neteikdami ne vārda, atkrita smiltīs nojumes ēnā. Klusums vilkās diezgan ilgi.

Pirmais to pārtrauca Tobijs.

— Vai neuzspēlēsim «telefonu»? — viņš klusu ierosināja, neizlaizdams no mutes apdzisušo pīpi. Un, negaidīdams atbildi, aplaimoja Džo ar skaļu pļauku.

— Ei, tu, rāmāk! — Džo saskaities aizvēlās sāņus.

— Vai sāksim karu, šef? — Pīters jautāja.

— Iesim atpakaļ uz ciematu un pieprasīsim paskaidrojumu. Tikai jāpārbauda, kur ir mūsu mantas: vai atkal piestātnē vai pavisam pazudušas …

— Ja būtu pazudušas, mēs tās sameklētu pat zem zemes. Tad atrastos arī vainīgie. Skaidrs, ka atkal ir piestātnē …

— Šodien es tikšu iekšā vadoņa mājā, lai tas maksātu ko maksādams, — es vairs nespēju valdīties. — Ja viņi šaus, mēs arī atklāsim uguni.

— Vai vispirms nevajadzētu likvidēt sargus? — Pīters jautāja. — Es to apņemos izdarīt no trīssimt metriem.

— Pirmais šāviens būs kara pieteikums. Lai atbildība par karadarbības uzsākšanu gulstas uz viņiem.

— Lieliski, šef! Ja palikšu dzīvs, apsolu katru dienu līdz aizbraukšanai uzlikt uz jūsu kapiņa svaigus ziedus.

— Bet es negribu … — iesāka Džo.

— Mierā! — Pīters viņu pārtrauca. — Šefs izsludinājis mobilizāciju. Ņemiet karabīnes — un soļos, marš!

— Bet es …

— Klusē! Te ir tava karabīne, pārbaudi! Un ko tu, Maikste, gaidi?

— Esmu par strīda miermīlīgu atrisinājumu, — pārliecināti noteica Tobijs, izkratīdams pīpi. — Es saglabāju neitralitāti.

— Nu kā tad, es arī! — iesaucās Džo, nolikdams kara- bīni sāņus.

— Zaķpastalas! — Pīters uzbrēca. — Vecenes, lupatas…

— Pievaldi mēli! Tu tāpat esi noslēdzis līgumu, ka strādāsi urbšanas darbos, nevis koloniālajā policijā.

— Tieši tā, — Džo apstiprināja.

— Tik un tā jūs esat zaķpastalas. Par jums ņirgājas, bet jūs vēl šļupstat par neitralitāti. Zaķpastalas!

— Ja tu vēl vienu reizi atkārtosi šo vārdu, Pīter, tu aizrīsies ar savu zobu paliekām, — Tobijs bargi brīdināja.

— Zēni, izbeidziet! — es viņus pārtraucu. — Iesim uz

piestātni, bet no turienes uz ciematu — kuram nebū3 bail.

Tobijs un Džo, ne vārda neteikdami, piecēlās. Klusēdami devāmies prom no nometnes. Pa ceļam, atskatījies uz saviem sekotājiem, pārliecinājos, ka vienīgi Pīters ir bruņots. Tobijs un Džo demonstratīvi bija atstājuši savas karabīnes nometnē.

«10. Janvārī… Mūsu vakardienas peripetijas beidzās diezgan negaidīti. Pārliecinājušies, ka viss pazudušais atkal atrodas piestātnē, gājām uz ciematu. Tur mūs gaidīja jauns pārsteigums. Laukuma vidū tajā vietā, kur bijām atstājuši dāvanas un memorandu, bija nolikts skaists, no palmu šķiedrām pīts paklājs. Uz tā bija sakrauta mums vesela kaudze dāvanu — kaltētas zivis, ķirbji ar dzērieniem, zvejas rīki, trauki no jūras bruņurupuču bruņām un milzīgi perlamutra gliemežvāki, kas saulē mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Vienā gliemežnīcā bija ielikta saritināta zīmīte.

Tā bija uzskribelēta angļu valodā.

Tikai trīs teikumi bez paraksta.

«Vistaisnīgākais apsveic viesus un pateicas par dāvanām. Vistaisnīgākais visžēlīgi apsola audienci pēc trim naktīm dienas vidū. Vistaisnīgākais lūdz netaisīt caurumus, iekams nebūs runāts ar viņu…»»

Atceros, ka tūlīt nolasīju vēstuli arī puišiem.

— Re nu, cik labi! — Džo priecājās.

— Ja vien viņi nemēģina novilcināt laiku, — piebilda Pīters.

Tobijs, kā parasti, neko neteica, tikai zelēja savu pīpi.

Paņēmām dāvanas un atgriezāmies nometnē.

Vakariņojot Pīters uzdeva jautājumu, kurš mūs visus vienādi satrauca.

— Šef, vai rīt atkal sāksim visu no gala?

— Ko tu ieteiktu? — es jautāju.

Pīters uzmeta man pētošu skatienu.

— Šef, es iesaku mainīt urbuma vietu. Montēsim torni tuvāk piestātnei. Vai nav vienalga, kur iztaisīt caurumu šai nolāpītajai salai?

— Urbuma vieta bija saskaņota ar priekšniecību. Senās lavas, tātad arī kimberlīti, kas satur dimantus, tuvāk virspusei varbūt ir pie mūsu nometnes.

— Jūs teicāt «varbūt», šef?

— Protams! To neviens droši nezina,

=- Redziet nu! Tātad alga viena, kur urbjam.