Logs uz bezgalību

Nogājuši lejā pa vītņu kāpnēm, nokļuvām plašā, diezgan drūmā telpā. Gaisma ieplūda kaut kur no augšas pa nelielu lodziņu pie pašiem griestiem. Ieskatījies pamanīju, ka savādās zāles sienas nokārtas ar visdažādākajiem ieročiem. Te bija loki un bultu maki ar bultām, piķi un metamie šķēpi, kaujas cirvji, īsi zobeni, žebērkļi un kaut kādas moku rīkiem līdzīgas savādas ietaises.

Man kļuva neomulīgi, un es neuzkrītoši pataustīju sev aiz muguras. Pistole bija kabatā. Jebkurā brīdī varēju to izvilkt.

Zāles viņā galā atradās kaut kas paaugstinājumam līdzīgs. Zem smagās, ar zeltu cauraustās mirdzošās drapē- rijas bija redzami tikai apakšējie pakāpieni.

Dažus soļus pirms aizsega pavadonis apstājās un piedāvāja mums apsēsties.

Neizpratnē paskatījos apkārt. Tomēr izrādījās, ka uz grīdas ir spilveni, piebāzti ar jūraszālēm. Mēs abi apsēdāmies, un Tobijs rūpīgi nolika sev uz ceļiem ar sarkano lenti pārsieto dāvanu sainīti.

Mūsu pavadonis nozuda aiz drapērijas. Acīmredzot aizgāja ziņot. Mēs saspringti gaidījām.

«Kas to būtu domājis, ka zem kotedžas pabūvēts apakšzemes stāvs,» es prātoju. «Zāles garums ir vismaz divdesmit metru. Tā, protams, ir izkalta klintī. Vadoņa māja

taču stāv tieši uz koraļļu rifa raga. Kādēļ tas bija vajadzīgs? Tāpat ieroči,» es paraudzījos apkārt, «tas nu ir skaidrs, ka šī ir viena no Klusā okeāna salu vislielākajām kolekcijām. Pat Melburnas muzejā neesmu tādu redzējis … Tā ir nenovērtējama.»

Tobijs uz sava spilvena sakustējās. Paskatījos uz viņu. Tonijs tikko manāmi pagrozīja galvu.

— Viss būs kārtībā, — es nomierinoši pačukstēju.

— Tas nav svarīgi, — viņš klusu atbildēja. — Ja varētu uzpīpēt…

— Būs vien jāpaciešas. Tagad taču nevar…

Aizsegs sašūpojās un atvērās.

Uz paaugstinājuma, kuru klāja košs pītenis, kājas sakrustojis, sēdēja cilvēks. Viņa augumu, rokas un kājas slēpa balta apmetņa krokas, platā, brūnā seja ar biezajām lūpām un prāvo degunu šķita kā no akmens izkalta. Masīvi plaksti aizsedza acis. Melnajos, sprogainajos matos mirdzēja zelta stīpa. Šis cilvēks acīmredzot bija Muai vadonis pats personiski un… pilnīgi viens. Citu zālē nebija. Pat mūsu noslēpumainais pavadonis, kurš runāja angliski, bija nozudis.

Mēs ar Tobiju piecēlāmies; es neveikli paklanījos. Neviens muskulis nepakustējās uz paaugstinājuma svinīgi sēdošā cilvēka sejā. Ja no elpošanas viegli nelīgotos apmetņa krokas, šo figūru varētu noturēt par akmens tēlu.

Iesāņus pablenzu uz Tobiju. Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru un grozīja galvu, it kā viņam spiestu neesoša apkaklīte.

Man bija pilnīgi izkūpējusi no prāta apsveikuma runa. Turklāt man nebija ne jausmas, kādā valodā lai runāju.

Klusums manāmi ieilga, un mani jau pārņēma dusmas. Ko nozīmē šis teātris? Varbūt mūs atkal grib apcelt?

Muai valdnieks pirmais pārtrauca klusumu.

— Nu? — viņš jautāja.

Šo «nu» varēja pateikt jebkurā no tūkstoš pieci simti pasaules valodām, un es atkal biju nokļuvis grūtā situācijā — kādā lai atbildu?

— Nu? — Muai valdnieks atkārtoja. — Vai jūs esat nodomājuši klusēt līdz pat vakaram?

Viņš runāja diezgan pareizā franču valodā.

Steidzīgi viņam franciski atbildēju.

Uz ātru roku pārtulkot apsveikumu franču valodā nebija viegli. Turklāt biju aizmirsis, kā iesākt, un pārveidojis vadoņa titulu.

Pamājis ar roku, viņš mani pārtrauca:

— Sakiet, ko jūs vēlaties!

Sāku gari un plaši skaidrot mūsu ekspedīcijas mērķi, uzdevumus un kā tiek izdarīts urbums. Uzsvēru, ka tas nenodarīs nekādu ļaunumu ne salai, ne iedzīvotājiem. Centos runāt cik iespējams populāri, vienkāršojot terminoloģiju, cik vien pratu, lietoju vārdus, kuri viņam varētu būt saprotami, nevis tehniskos izteicienus.

Muai valdnieks diezgan uzmanīgi klausījās, tad jautāja:

— Kāpēc šis urbums vajadzīgs?

Viņš lietoja tieši vārdu «urbums», nevis «caurums salā», kā es biju runājis.

Jautājums iedzina mani strupceļā. Vai būtu jāizskaidro viņam koraļļu atola uzbūve? Jāstāsta par kimberlītiem, kurus mēs cerējām atrast dziļumā zem koraļļu rifa?… Izvairīgi atbildēju, ka gribam «palūkoties, kas ir salā iekšā», pārliecināties, vai tur nav kaut kas tāds, kas nākotnē varētu noderēt Muai iedzīvotājiem.

— Piemēram? — viņš mani asi pārtrauca.

Jutos kā eksāmenā. Pa vaigiem straumēm plūda sviedri, aiztekot aiz krekla apkakles.

— Dziļumā var būt daudz kas, — ne visai pārliecinoši nomurmināju.

Vadonis nedaudz pacēla smagos plakstus un sāka mani ar interesi nopētīt. Tad viņš teica:

— Tas ir pareizi… Dziļumā var būt daudz kas, piemēram, tādas lietas, par ko jūs neesat ne sapņojis… Pieņemsim, ka jūs nezināt, kādēļ šis urbums vajadzīgs; pieņemsim, ka jūsu priekšnieks, kura šeit nav, jums to nav paskaidrojis. Taču man — salas augstākajai varai — ir jāzina, ko jūs gribat darīt, kur jūs to gribat darīt un kāpēc? Vai varbūt jūs neesat ar mani vienisprātis?

Cik varēju spriest pēc viņa valodas un runas veida, vadonis bija guvis zināmu izglītību un atstāja diezgan civilizēta cilvēka iespaidu. Tādēļ es izšķīros… Pastāstīju viņam par atola uzbūvi, ka zem koraļļu skeleta jāatrodas klints cokolam. Domājams, ka tas ir sens vulkāns. Un mēs gribam aizurbties līdz vulkānam.