Logs uz bezgalību

Ātri uzrakstīju zīmīti. Cik iespējams lakoniski trīs punktos izteicu mūsu vēlēšanos un prasības: tikšanās ar vadoni, palīdzība urbšanas torņa celtniecībā, citādā ziņā — neiejaukšanās un savstarpējas suverenitātes cieņa.. Apsolīju par palīdzību samaksāt graudā vai ar dolāriem. Pavēstīju, ka jau šonakt nometne tiks apsargāta. Bez brīdinājuma šausim uz nelūgtiem viesiem.

Pīters, smagi nopūties, paņēma no manis zīmīti un sāka to pārtulkot pidgin English. Uzrakstījis dažus vārdus, viņš iekoda lūpā un saspringti kasīja galvu. Ku Mars viņu ziņkāri vēroja. Pīters uzrakstīja vēl vienu vārdu, pārsvītroja un paklusā balsī nolamājās. Lielas sviedru lāses ritēja pa viņa koncentrēto seju un nokrita uz papīra lapas.

— Ei nu, Pīter, neņem tik nopietnil — Džo nenocietās. — Nav jau sacerējums skolā …

— Aizveries! — Pīters deva padomu, pildspalvas galu zelēdams. — Pamēģini pats pārtulkot tik vienkārši, ja viņi, par piemēru, saka nevis «lietussargs», bet — «neliela mājiņa, ko nes padusē un paceļ pret lietu, ja negrib ar to satikties». Vai arī, piemēram, kad jāsaka «stulbenis», viņi saka «noplukušais pērtiķis, kam aste galvas vietā, bet galvas vietā ar saskābušām klijām piebāzts ķirbis». Tam visam vēl trīs reizes jāpievieno «v-vā-ā…».

— Pareizi, — apstiprināja Ku Mars, kurš uzmanīgi bija klausījies, ko runā Džo.

— Labāk palīdzi, ja tu zini, kā vajag! — Pīters nikni uzsauca, izņemdams no mutes pildspalvu.

— Dod šurp, — Ku Mars vienkārši noteica.

— Ko lai tev dod?

— Papīrs dod!

— Kādēļ?

— Palīdzēšu.

— Vai tu proti rakstīt? — Pīters bija pārsteigts.

— Mazliet… Mazliet labāk nekā tu.

— Ko? …

— Dod, es parādīšu.

— Un tu saproti, kas te — šajā zīmītē — ir uzrakstīts?

— Kur priekšnieks uzrakstījis angļu vārdus? Mazliet saprotu.

— Hm… Nu, še ņem pildspalvu un papīru. Pamēģini pārtulkot.

— Kas man jāmēģina?

— Pamēģini uzrakstīt ar jūsu vārdiem to, ko priekšnieks uzrakstījis savā zīmītē.

— Dod tīrs papīrs, — Ku Mars apņēmīgi teica.

— Kādēļ? Turpini tālāk, ko es esmu uzrakstījis.

— Nevar, — Ku Mars pavēstīja, atdodams Pīteram lapiņu ar tulkojumu.

— Kādēļ nevar?

— Tur… — Ku Mars kautri pasmaidīja. — Tur ir mazliet nepareizi rakstīt… Kurš lasīt, ļoti apvainoties. Ja neapvainoties, stipri smieties. Tā: ho, ho, ho! … — Un Ku Mars, plati pasmaidījis, sakampa ar plaukstu sev vēderu.

— Hi, hi! — Džo nenovaldījās, bet Tobijs izņēma pīpi no mutes un sāka skaļi šņaukāties.

Pīters izskatījās mazliet satriekts, taču negribēja padoties.

— Kur tad nav kā vajag? — viņš piekasīgi jautāja, aizdomīgi palūkodamies gan uz Ku Maru, gan uz savu sacerējumu.

— Redz — te un te. — Ku Mars bez kautrēšanās piegrūda brūno pirkstu pie Pītera ķeburiem. — Un te arī… Ai, pavisam daudz.

— Labs ir… — Pīters teica. — Raksti tu! Paskatīsimies.

— Dod papīrs un sēdi tur zemē!

— Kāpēc tad tā?

— Kā lai es rakstīt? Tavs mugura rakstīt. Cits galdiņš nav. Sēdi, lūdzu!

— Hm … — Pīters teica, taču paklausīja.

Ku Mars pietupās, uzlika tīro papīra lapu Pīteram uz muguras un sāka rakstīt līdzenā, diezgan glītā rokrakstā, laiku pa laikam iemezdams acis manā zīmītē. Pierakstījis no augšas līdz apakšai vienu papīra lapu, viņš palūdza otru, pēc tam trešo.

Mēs pacietīgi gaidījām.

— Viss, — Ku Mars pavēstīja un pielika melnu punktu.

— Dod šurp, es pārbaudīšu, — teica Pīters, ar pūlēm atliekdams notirpušo muguru.

Ku Mars atdeva viņam aprakstītās lapiņas. Pīters tās uzmanīgi izlasīja un, šķiet, bija apmierināts.

— Skolots, — viņš ieminējās ar zināmu cieņu. — Glīti uzrakstīts un vispār — itin saprotami. Kas tev paguva iemācīt?

— Kas? — Ku Mars nicīgi uzmeta lūpu. — Muai daudzi prot rakstīt. Visi prot rakstīt… Viens vecs vecene Hmoka Tua Kukamara mazliet neprot rakstīt. Tagad mācīties.

— Interesanti… — Pīters novilka. — Protams, ja tu nemelo. Varbūt salinieki saprot arī angliski?

— Mazliet saprot.

— Un vadonis? — es nenovaldījos. — Varbūt viņš arī? …

— Nezinu… — Ku Mars atbildēja un paskatījās uz mani ar neslēptu izsmieklu.

— Tad kāda velna pēc mēs te grozām sev galvas ar tulkošanu? — Pīters nikni jautāja. — Kāpēc mēs visu to darījām, šef, ja kurš katrs, hm… ja Ku Mars var pārtulkot jūsu vēstuli šai noslēpumainajai vietējai varai? Kādēļ tu nepateici? — Pīters uzklupa Ku Maram.

— Kāpēc teikt? — Ku Mars brīnījās. — Tu lūdzi, es palīdzēju. Kāpēc — to es nezinu. Kāpēc tā rakstīt, nezinu … Kāpēc tā bļaut, arī nezinu. Kāpēc sala caurums gribi taisīt, arī nezinu. Es neko nezinu. Es tikai mazliet palīdzēju, ko lūdzi.

— Vai Muai vadonis visu sapratīs, ja atstāsim viņam tikai priekšnieka zīmīti un dāvanas? Vai tas, ko tu rakstīji, nav jāatstāj?

— Nezinu …

— Lai notiek, Pīter, — es iejaucos. — Nolieciet laukuma vidū abas zīmītes un dāvanas, un iesim. Tāpat jau esam te pusi dienas aizkavējušies. Paldies par palīdzību, Ku Mar. Atnāc ciemos!

— Atnākšu, — Ku Mars apsolīja un aizskrēja uz mājām,