Atgriezies nometnē, ieraudzīju savus puišus bezgala satrauktus.
— Man tomēr bija taisnība, man bija taisnība! — Džo, sarkans kā vārīts vēzis, atkārtoja vienu un to pašu.
— Kā jums viņš patīk? — Pīters saskaities kliedza.
— Viņam esot taisnība! Šitie mērkaķi par mums ņirgājas, izāzē mūs kā pēdējos ēzeļus, bet viņš priecājas, ka viņam bijusi taisnība. Ja tu redzēji, tev tūlīt vajadzēja pateikt.
— Jūs jau negribējāt manī klausīties, — Džo taisnojās.
— Zēni, kas noticis? — es jautāju.
— Redziet, šef, — Džo iesāka, — vakar, kad mēs runājām par to te, — viņš norādīja uz kasti ar rezerves zobratiem, — man ienāca prātā, ka ar šo lādi kaut kas nav kārtībā, bet es nebiju par to pārliecināts un tāpēc neuzstāju, taču šodien, — Džo smagi nopūtās, — šodien es…
— Šodien viņš ceturto reizi atstiepa kasti ar zobratiem no piestātnes uz nometni, — teica Tobijs, neizņēmis pīpi no mutes.
— Kādēļ? — es jautāju.
— Tā atkal bija tur, piestātnē, — Džo paskaidroja.
— Vai jūs saprotat, šef, nevis te, kur es to vakar atstāju,
bet tur… Domāju, ka ceturtā. Atnesu, bet te nevienas citas nav …
— Vārdu sakot, — Pīters viņu pārtrauca, — mēs pa dienu stiepām visus tos krāmus šurp, bet naktī tie atgriezās atpakaļ piestātnē. Mēs pa nakti krācām vienā mierā, bet pa dienu brīnījāmies, kāpēc transportēšana velkas tik sasodīti lēni.
— Vai tas ir iespējams? — es iesāku, vēl aizvien neticēdams. — Vai patiešām viņi…
— Kas tad cits, — Pīters ļauni izmeta. — Mēs taču ar to nenodarbosimies. Labs ir, šonakt es viņus noķeršu … Es jums galvoju, šef, ka rīt nevienam no šejienes pērtiķiem nebūs vairs ne mazākās vēlēšanās taisīt tādus jokus …
Līdz vēlam vakaram stiepām iekārtu no piestātnes uz nometni. Pirms saules rieta ar mīniju iezīmējām mantas, kas jau bija aiznestas uz urbšanas vietai izvēlēto laukumu. Visu reģistrējis, parādīju Pīteram sarakstu.
— Jā, — mans palīgs teica. — Ja mēs uzreiz to būtu pamanījuši, nu jau varētu montēt torni… Savu mūžu neviens mani vēl nav tā izāzējis. Jūs arī, šef, droši vien ne? … Interesanti, kādēļ viņiem tas vajadzīgs?
«Kādēļ viņiem tas vajadzīgs!» Jau kopš pusdienas laika lauzīju galvu par šo mīklu. Kāpēc viņi negrib, ka mēs urbtu viņu salā? Šie Muai iedzīvotāji taču nepavisam neizskatās māņticīgi. Pīteram, bez šaubām, ir taisnība. Arī es nekad nekur neesmu bijis tā izmuļķots …
Nolēmām naktī visi pēc kārtas dežurēt, ik pēc divām stundām sardzē mainoties. Nakts pagāja mierīgi. Neviens no mums nebija manījis neko aizdomīgu. Tomēr, kad atausa gaisma, neatradām trīs smagas kastes un četrus urbšanas stieņus. Viss, protams, atkal atradās piestātnē, tajā pašā kaudzē, kas vēl bija jāpārnes.
— Atzīstieties, kurš no jums sardzes laikā krāca! — Pīters tincināja Džo un Tobiju.
Abi zvērēja, ka dežūras laikā neesot ne aci aizvēruši.
— Mēs taču arī nebūtu varējuši nogulēt, vai ne, šef?
Es viņam piekritu, ka ne. Tomēr mums no pašas deguna priekšas bija aizvilkta vesela dzelžu grēda. Un neviens stienis nebija iešķindējies, neviena kaste nebija iegrabējusies.
Dienā atkal aizgāju uz ciematu — un vēlreiz bez rezultāta. Nesatiku pat vakarējo veceni. Vienīgi sargkareivji stāvēja kur stāvējuši pie Vistaisnīgākā kotedžas. Mēģi
nāju pieiet tuvāk, taču, brīdinoša sauciena un pilnīgi nepārprotamu žestu aizturēts, biju spiests iet prom.
Vakariņojot apspriedām, kādā veidā mūsu iekārta nokļūst atpakaļ piestātnē.
— Varbūt viņi to pārved pirogās gar lagūnas krastu? — Džo minēja.
Pīters papurināja galvu.
— Nē, stiepj uz pleciem tāpat kā mēs.
— Bet pēdas … Kādēļ nepaliek pēdas?
— Mēs tikai neesam tām pievērsuši uzmanību. Paši jau arī staigājam basām kājām.
— Šonakt viņiem vairs neizdosies šis gājiens, — Džo pameta ar aci. — Mums ir signalizācija …
— Mēs piesējām pie kastēm kaprona makšķerauklas, — Pīters paskaidroja. — Caurules un stieņus apsējām ar auklām. Visur spraugās savilkām diegus un pakārām tukšas skārda bundžas. Ja kaut kas notiks, sacelsies tāda jezga…
— Varam pat nesargāt, — Džo sapņaini novilka. — Tik un tā dzirdēsim un pamodīsimies …
— Kas vēl nebūs! — Pīters brīdināja. — Tu droši vien pagājušo nakti arī…
Netālu no mums kaut kas nočabēja. Pirms maza brītiņa bija norietējusi saule, un bija gandrīz tumšs… Pietrū- kāmies no kastēm, ko izmantojām par krēsliem, un Pīters kā tīģeris metās tumsā. Džo nepaguva sekot viņa priekšzīmei, jo Pīters jau nāca atpakaļ. Ar uzvarošu saucienu viņš vilka sev līdzi sīku augumiņu, kas ķepurojās pretī.
Kad luktura gaismas stars krita uz gūstekņa seju, mēs visi, pagalam apjukuši, novaidējāmies vieri. Tas bija Ku Mars.
— Ak tu velnēni — Pīters izbrīnījies iesaucās. — Ko tu tur tumsā darīji?
Ku Mars nikni izrāva roku no Pītera platās plaukstas, sakārtoja kreklu un apsēdās uz kastes malas.
— Kāpēc ķer? — viņš jautāja, uz mums neskatīdamies. — Es nācu ciemos. Re, atnesu jums zivis…
Viņš nolika man pie kājām lielu virteni zivju, kuru slapjās zvīņas vizuļoja vien.
Mēs apjukuši klusējām. Pīters blenza caur pieri uz Ku Maru un nikni šņākāja.
— Nu tad laba diena, — Ku Mars turpināja, it kā nekas nebūtu noticis. — Sen neesmu jūs redzēt. Mēs visi