Logs uz bezgalību

Jutu, ka nespēju sakopot domas… Vai patiesi taisnība? … Tas nav ar veselu prātu aptverams … Ne vienu reizi vien grūtā brīdī biju atcerējies Ku Maru un Vistaisnīgāko, un visus citus … Tad man kļuva vieglāk ap sirdi. Dažbrīd pat iešāvās galvā doma: vai man nevajadzētu braukt atpakaļ uz Muai? Šķiet, tikai tagad es sapratu, ko man nozīmē piecpadsmit gadu vecas atmiņas.

Kaut kas jādara.. Nekavējoties kaut kas jādara … Vispirms jāpastāsta taisnība. Ja kodolsprādziens patiešām ir iznīcinājis mazo, vientuļo saliņu okeānā, lai ļaudis uzzina par ūdeņraža nāves «neveiksmīgā eksperimenta» upuriem! Neviens neuzdrošināsies apgalvot, ka Muai ir neapdzīvota klints, nevienam nav tiesību šaubīties, ka līdz ūdeņraža sprādzienam sala nebūtu bijusi. Nekrietnie Dēļi! … Es taču zinu, kas tur patiesībā bija …

Tajos gados es rakstīju dienasgrāmatu. Šķirstu saulē izbalējušās lappuses. Tepat jau ir dažas piezīmes, kuras ierakstīju pirmajās nedēļās, kad bijām ieradušies Muai.

«21. decembrī. Vakar beidzām izkraut urbšanas iekārtu un degvielu.

Mūsu «Arlijs» trīs reizes nokaucās, pagriezās un, atstājis uz lagūnas zilganzaļā ūdens tumši brūnus naftas plankumus, lēnām izkļuva laukā no bangām, kas triecās pret zemūdens klintīm..»

Jā, jā, tas viss sākās tieši tā.. «Arlijs» devās uz ziemeļiem, uz Havaju salām, bet mēs četratā palikām krastmalas karstajās, baltajās smiltīs. Aiz muguras pacēlās vesela kaudze dzelžu, kastu un mucu. Priekšā zem tropu saules dzirkstīja un vizuļoja okeāns. Viļņi smagi triecās pret rifu grēdu, kas ielenca salu. Gaisā putodamas šāvās ūdens gāzmas. Uz krastu vēlās dobja duna, kas izklausījās pēc tālas kanonādes un norima reizē ar karstā, mitrā vēja brāzmām.

Netālu gludajā, smilšainajā krastmalā auga palmas. To tumšbrūnās, mezglainās saknes atgādināja milzīgu kāpuru kamolus. Sasēdušies jāteniski uz dīvaini samudžinātajiem palmu sakņu pinumiem, mūs ziņkārīgi novēroja sprogaini puišeļi — brūni kā šokolāde.

Starp augstajiem plušķainajiem stumbriem tālumā vidēja ciemata mājeles.

Pīters pirmais pārtrauca klusumu.

— Iesim, — viņš teica un pameta ar galvu uz ciemata pusi.

Pīters Gūtmanis ir mans vietnieks. Viņš ir dziļurbumu meistars. Plteram vēl nav ne trīsdesmit gadu, bet viņa kontā jau ir simtiem tūkstošu metru urbumu visos sešos kontinentos …

Džo skumīgi nopūtās.

— Seši mēneši… Simt astoņdesmit četras dienas …

Šķiet., šis Džo Perkinss ir pinkšķis. Jau skaita dienas,

kad varēs atgriezties. Starp citu, kaut arī viņam ir divdesmit seši gadi, viņš jau ir pieredzējis motorists un šoferis un bez mazākās piepūles paceļ uz pleciem simt kilogramu smagu kasti. Polinēzijas salās gan viņš ir pirmo reizi…

— Pēc pāris mēnešiem jābūt pasta tvaikonim…

To teica Tobijs — garais, nerunīgais Tobijs Volss, kuru Pīters sauc par Maiksti. Tobijs acīmredzot gribēja nomierināt Džo un reizē arī pats sevi.

— Puikas, galvu augšā! — es devu padomu. — Mums nebūs vaļas garlaikoties. Sešos mēnešos jāizurbjas salai cauri. Četriem vien tāds urbums — tas nav nekāds joks…

— Skaidrs kā diena, — Pīters purpināja. — Te būtu ko rauties pat astoņiem puišiem no Statiem. Mūsu priekšniecība, šef, grib ietaupīt.

— Nolīgsim iezemiešus, — es taisnojos.

— Turklāt pēc iespējas ātrāk. Ar visu to te, — Pīters pamāja uz kastēm, — mēs vieni galā netiksim.

— Sākumā jādabū salas valdības atļauja.

— Kas te ir pie teikšanas? — Pīters lietišķi apjautājās.

— Muai valdnieks. Viņu sauc par Vistaisnīgāko no taisnīgajiem, par visgudrāko no gudrajiem, kas iznācis no Dižās jūras zilajiem viļņiem.

— Kad?

— Ko — kad?

— Kad viņš iznācis no turienes? — Pīters nicīgi nospļāvās uz aizplūstošā viļņa pusi.

— Britu rezidents Takuobas salā teica, ka Vistaisnīgākais te valdot jau vismaz desmit gadus. Neviens eiropietis viņu nav redzējis, un, šķiet, neviens skaidri nezina, no kurienes viņš cēlies un kad parādījies uz salas. Kuģi šeit iegriežas reti. Vēl šobaltdien te nav ne ārsta, ne koloniālo ierēdņu. Bet no Fidži salām atsūtīto misionāru Vistaisnīgākais aizraidījis atpakaļ.

— Vai viņi ir pagāni? — Džo pārsteigts jautāja. — Varbūt viņi ir pat cilvēkēdāji, — viņš piebilda, uzmezdams mums satrauktu skatienu.

— Tikai lielos svētkos, — Pīters viņu nomierināja un aicinoši pamāja ar roku.

Šķita, ka šokolādes krāsas puišeļi būtu gaidījuši šo signālu. Vienā mirklī viņi bija pie mums.

— Kā tevi sauc? — Pīters bargi jautāja vecākajam.

_ Pīters brīvi pārvalda apbrīnojamo valodu, kurā runā lielākā daļa Klusā okeāna ekvatoriālās daļas salu pasaules iedzīvotāju. Tas ir dienvidjūru «esperanto» — vienīgais veids, kā sazināties ar simtiem saliņu iemītnieku, kuri runā vismaz piecsimt vietējos dialektos. Angļi šo žargonu sauc par pidgin English. Bet tā nav tikai izkropļota Šekspīra pēcteču valoda. Tajā, protams, ir ne mazums vārdu, kas līdzīgi angļu vārdiem, taču vēl vairāk ir vācu, malajiešu, franču un — beigu beigās — vietējo vārdiņu un izteicienu, kas aizgūti no Polinēzijas, Melanēzijas un Mik- ronēzijas piecsimt dialektiem.