Logs uz bezgalību

— Kurš tad teica, ka labi? Ļoti slikti, ja no tevis uzreiz grib iztaisīt ģēniju. Es tikai tagad sāku aptvert, ar ko tas viss var beigties …

* * *

— Nē, profesor, paklausieties vien, ko viņi runā! — Asistents sašutis rādīja uz ekrānu.

Videotelefona ekrānā rēgojās Džuda un Buba Kollija drūmās fizionomijas.

— Patiesību sakot, man Džuds patīk labāk, — profesors domīgi teica. — Viņš vismaz ir godīgs. Otrs gluži vienkārši ir kretīns.

— Tie esot lielā Itumoro pēcteči! Ja vecais to zinātu!

— Nekas nemainītos, manu zēn. Tā ir sistēma. To sargā likums un spēks. Mums izveidojusies kasta, kurai ir privilēģija iegūt zināšanas gatavā veidā un kurai ir tiesības mantot ne tikai materiālās, bet arī garīgās vērtības.

— Jā, bet tagad runa ir par pašu Itumoro!

— Mans mīļais, pēc operācijas no Itumoro nekas nepaliks pāri. Viss būs tikai šķitums. Šie divi puiši netiks daudz gudrāki. Lūk, paskatieties! — Profesors padeva

asistentam dažas papīra lapiņas. — Trīs ceturtdaļas līdz četrām piektdaļām no visiem indeksiem nāksies izdzēst.

— Bet tas taču būs noziegums!

— Mazāks nekā tas, ja šiem zaļknābjiem pārslēgtu visu Itumoro intelektu.

— Faktiski mēs operējot būsim spiesti iznīcināt Itumoro personību.

— Pasaules zinātnei viņa personība saglabāsies grāmatās, piezīmēs, filmās.

— Kādēļ nevar sameklēt cienījamu cilvēku un pārslēgt viņam visus Itumoro indeksus? Visus līdz pēdējam! Tāds cilvēks kļūtu par viņa īsto mantinieku un turpinātu viņa darbu.

— Tas neietilpst mūsu kompetencē, mans mīļais, Izbeigsim bezjēdzīgo sarunu.

— Bet…

— Es teicu — izbeigsim!

— Vai jūs baidāties, ka mūs var noklausīties?

— Nē, jo šī laboratorija, šķiet, ir vienīgā vieta mūsu puslodē, kur nevar organizēt noklausīšanos. Tomēr es nevēlos turpināt sarunu …

— 2ēl, profesor. Ļoti žēl. Tāpēc ka no mums abiem patlaban daudz kas atkarīgs. Gandrīz viss … Augstā komisija, kas piedalīsies operācijā, pilnīgi neko nesajēdz no lietas būtības. Es jūs lūdzu, profesor, padomājiet…

— Kolēģi, ejiet sagatavot aparatūru!

Tonis, kādā tika pateikti pēdējie vārdi, lika asistentam

apklust. _ *

* * *

— Padomnieka kungs, operācijai viss sagatavots.. — «-

— Ļieliski, profesor! Sāciet! Ceru, ka jums nebūs iebildumu, ja mēs ar komisijas locekļiem paliksim pie vadības pults.

— Tās ir jūsu tiesības, Padomnieka kungs.

— Mēs tās ļaunprātīgi neizmantosim. Vienīgi šodien mēs te atrodamies visi. Turpmāk piedalīsies tikai viens no mums.

— Šeit ir mans asistents. Viņš iepazīstinās jūs ar aparatūru un operācijas gaitā sniegs paskaidrojumus. Es jūs atstāju, kungi. Man jābūt kabīnē, kur atrodas augsti godājamais Kiki Itumoro.

— Ceru, profesor, ka ne tikai viņa ķermenis, bet ari saprāts?

— Jā, jā, protams! Bet pēc operācijas būs palicis vienīgi ķermenis.

— Kuru mēs ar vislielāko godu apbedīsim, — piezīmēja viens no komisijas locekļiem.

Uz priekšu panācās asistents, tērpies baltā virsvalkā, ar spīdīgu ķiveri galvā.

— Kungi, lūdzu, uzmanību! Lūdzu visiem uzlikt aizsargķiveres, lai nepieļautu jūsu biostrāvu ietekmi. Tā, pateicos. Ieslēdzu labējo ekrānu. Jūs tajā redzat no iekšpuses kabīni, kurā guļ akadēmiķis Kiki Itumoro. Visi procesi viņa ķermenī ir palēnināti. Vienīgi smadzenes ir nomodā.

— Vai viņš apzinās, kas notiek? — painteresējās kāds komisijas loceklis.

— Mēs to nezinām. Operācijas gaitā atsevišķas smadzeņu šūniņas tiek izslēgtas, un operācijas beigās iestājas nāve. Starp citu, tādās operācijās mūsu aparatūra nekad nav fiksējusi aktīvus smadzeņu signālus.

— Nenovirzīsimies, — teica Galvenais Padomnieks.

Asistents klusēdams palocījās.

— Es turpinu, — pēc īsa brīža viņš atkal ierunājās. — Redziet, kabīnē parādās profesors ar palīgiem. Viņi uzmauc Kiki Itumoro galvā ķiveri — raidītāju ar īpašas konstrukcijas elektrodiem. Šajā raidītājā ir apmēram trīsdesmit miljonu elektrodu.

— Mūs neinteresē tehniski sīkumi, — teica Galvenais Padomnieks.

— Klausos… Ieslēdzu otro ekrānu. Tajā jūs redzat kameru, kurā guļ mantinieki. Arī viņi ir dziļā miegā. Viņiem galvā jau uzmauktas ķiveres — uztvērēji. Patlaban notiek aparatūras pēdējā pārbaude …

— Interesanti — kādi bija šo puišu pēdējie vārdi pirms iemidzināšanas? — Galvenais Padomnieks jautāja.

— Ak, ser, viņi neteica neko sevišķu! Viņi nezināja, ka abi kļūs mantinieki, un katrs no viņiem bija gatavs atdot šo godu otram. Kollijs pat mēģināja izrauties un raudāja, kad viņu iemidzināja.

— Cik pārsteidzoša nesavtība un cik dziļa cēlsirdība! — ieminējās Galvenais Padomnieks. — Mēs neesam kļūdījušies. Viņi būs dižā Kiki Itumoro cienīgi mantinieki. Ceru, ka jūs esat ar mani vienisprātis, asistent?

— Piedodiet, kungi, — asistents ātri teica, neatbildējis uz Galvenā Padomniekā jautājumu. — Profesors deva