Logs uz bezgalību

Estergoms apsēdās uz betonētā celiņa malas. Dažas rindas — un izvedums ir pabeigts. Galīgajai formulai viņš s pavilka treknu svītru. Šie daži simboli ir atslēga, kuru gaida Satajana. Atslēga uz cilvēka iekšējo pasauli. Atslēga, ar ko var atvērt logu uz bezgalību, kurā viss būs zināms. Vai arī uz bezgalību, kurā valdīs necaurredzama tumsa? Bet varbūt tas ir viens un tas pats? … Lai gan — tagad nav grūti pārliecināties. To palīdzēs izdarīt video-. magnētiskā filma, kuru viņš paņēma no Satajanas. Šajā filmā ir ierakstīts nakts eksperiments. Formula drošības dēļ jāiznīcina. . Tagad viņš to vairs neaizmirsīs. Ātrāk uz laboratoriju! Jāpagūst visu paveikt, iekams būs atnākuši līdzstrādnieki…

Uz kādu mirkli viņu sagrāba šaubas. Vai tiešām te nav kļūda? Vai patiesi viņš ir uz sliekšņa? … Uz neizzinātā sliekšņa? Lai arī kā tas turpmāk ietekmētu cilvēci un viņu pašu, viņam jāpārliecinās, viņam jāpārkāpj pār šo slieksni. Bet Satajana? Beigu beigās viņam viss nemaz nav jāatklāj …

Estergoms saplucināja sīkās druskās lapiņu ar formulām, aizsvieda tās pa vējam un metās skriešus ielu tumšajā labirintā. Rīta vējš satvēra papīra strēmeles un aiznesa arvien augstāk un augstāk blāvojošajās debesīs virs pilsētas, kura modās.

Ap dienas vidu profesors Satajana tika aicināts pie telefona. Zvanīja Valons. Satajana klausījās, neteikdams ne vārda, tikai mazliet nogrozīja galvu. Viņa seja palika neizdibināma. Pēdīgi Valons apklusa. Arī Satajana klusēja.

— Hallo, — klausulē sauca balss, — vai jūs sapratāt, kas noticis?

.— Sapratu, — Satajana teica. — Man ļoti žēl. Lūdzu,

pieņemiet manu visdziļāko līdzjūtības apliecinājumu. Estergoma kungs bija talantīgs inženieris …

— Vai jūs domājat, ka tās jau ir… beigas? — Valons, brīdi klusējis, jautāja.

— Spriežot pēc tā, ko jūs stāstījāt, — jā… Es, bez šaubām, uzņemšu viņu savā klīnikā, taču nevaru neko solīt… Neko … Jūs interesē iespējamie cēloņi? … Grūti pateikt;.. Šķiet, viņš pārāk daudz strādāja … Varbūt tāpēc … Beigu beigās — neviens no mums nevar būt drošs, ka viņu nepiemeklē kas tamlīdzīgs… Neviens, Valona kungs. Nē, nē… Ceru, ka mūsu džentlmeniskā vienošanās paliek spēkā. Cilvēki aiziet bet problēmas paliek … Starp citu, esmu dzirdējis, ka Žakam Estergomam bijis spējīgs palīgs … Jā, jā … Varbūt viņš varētu? …

MANTINIEKI

— Bub, vai tu esi dzirdējis, — Džuds teica, — vecais Kiki drīz atdošot dievam dvēseli.

— Akadēmiķis Kiki Itumoro? — Bubs bija pārsteigts.

— Tas nevar būt!

— Absolūti drošas ziņas! — Džuds pamāja. — Viņam pērn palika simt sešdesmit gadu. Runā, ka tā esot robeža. Ja viņu ķers insults, IIP vairs nebūs iespējama.

— Skaidrs kā diena, tad neviens vairs nebūs ar mieru. Var vēl uz visu mūžu kļūt par idiotu… Džud, paklau! Tad jau Itumoro… ne nu gluži pats? Vai viņam ieteikts?

— Tss! … Ieteikts! Stulbeni! Ir tāds vecs likums: uz IIP operāciju var piespiest… Bet tas tiek turēts briesmīgā slepenībā. Daudzi jau, protams, zina, piemēram, es…

— Es gan, Džud, to nezināju.

— Bez šaubām! Ko tu vispār zini!..

— Es varu arī neko nezināt. Pagaidām man ir tādas tiesības. Jo tīrāka būs mana… kā viņu sauc… Nu, ar vārdu sakot, jo mazāk piebāzta būs mana… šī te, — Bobs ar rādītāja pirkstu piesita sev pie pieres, — jo lielākas iespējas iegūt pilnīgi visu… to… kā viņu sauc … erudīciju.

— Tā var gaidīt visu mūžu, — Džuds nopurpināja.

— Dažbrīd man šķiet, ka tā visa ir blēdīga loterija.

— Vai tu tiešām gribētu pats 'mācīties? — Bubs atkal brīnījās. — Tad jau vajadzīga visa dzīve. Vai tu vari iedomāties — visu mūžu mācīties I Ārprāts 1 Nē, es labāk

gaidu un dzīvoju tā kā tagad. Lai mani uzskata par… nu … par to pašu … zīdaini… Toties pēc tam es varēšu kļūt, piemēram, par…

— Par akadēmiķi Kiki Itumoro? — Džuds zobgalīgi pateica priekšā.

— Patiesību sakot, mani pārāk nevilina karjera kosmiskajā bioloģijā, medicīnā un visādās tādās padarīšanās … — Bubs nopūtās. — Es ilgojos pēc kaut kā laicīgāka …

— Tas ir pareizi, — Džuds piekrita. — Vecā Kiki IIP nav tev domāta.

— Tomēr interesanti — kuram laimēsies?

— Drīz to dabūsim zināt. Droši vien ne jau mums abiem.

— Ek, nieki! Tātad notikumam par godu katrā ziņā tiks sarīkotas grandiozas dzīres. Lai būtu kā būdams, mēs pamatīgi palīksmosim!

* * *

— Zēni droši vien ir dārzā, — teica sirmais Rektors, vilkdams ar pirkstu pa videofona ekrānu. — Tūlīt mēs viņus sameklēsim. Ahā, tur jau viņi ir … Kā vienmēr, abi kopā. Sēž uz balustrādes un kuļā kājas.

— Tie … hm … zēni? — sarunu biedrs jautāja un mazliet nokremšļojās, it kā viņam kaut kas būtu iestrēdzis kaklā.

— Jā… Tas, kurš druknāks, ir Džuds Rikerss. Viņam, — Rektors palūkojās otrā ekrānā, uz kura ņirbēja skaitļu rindas, — viņam palika trīsdesmit gadiņi. Otrs, gaišmatainais ar papliko galvvidu, — tas ir Bubs Kollijs. Vecā Kollija pastarītis. Viņš ir vēl jaunāks. Tīrais puika.

— Jūs, Rektora kungs, bez šaubām, saprotat, ka šis ir absolūti ārkārtējs gadījums. Jābūt simtprocentīgai LG. Mēs visi būsim atbildīgi.