Logs uz bezgalību

— Cilvēkiem, kuri nav mani pacienti? Nē …

— Bet vai tas nenozīmē, ka normāliem cilvēkiem «apslēptās informācijas» — informācijas zemapziņā — vispār nav?

— Nē.

— Kāpēc?

— Jūs, protams, esat uzminējis, kas tā bija par liesmu, kas plīvoja uz ekrāna gandrīz — visu eksperimenta laiku. No šīs liesmas it kā radās atsevišķi videoieraksta kadri.

— Acīmredzot interferences efekts — kaut kādu attēlu daudzkārtēja summēšanās …

— Jums taisnība, un kas no tā izriet?

— Varbūt tā ir videoieraksta neatšifrētā dala? …

— Bravo! Un, lai to atšifrētu, vajadzīgs lielāks ātrums. Vai tā nav? Bet to cilvēku, kas nav mani pacienti, zemapziņas impulsu videoieraksts dod tikai «liesmu». Vai tagad jums ir skaidrs?

Estergoms pamāja un iegrima domās. Profesors Satajana pacietīgi gaidīja.

— Vai videomagnētiskajā filmā ierakstīts viss šīsdienas eksperiments? — beidzot Estergoms jautāja.

— Atšifrētie kadri automātiski nokopēti otrā filmā. Vai gribat to apskatīt?

— Mani interesē pilns ieraksts oriģinālā. Viss, ko mēs redzējām uz ekrāna.

Satajana paplēta rokas.

— Tas taču tiek izdzēsts, jūs jau zināt…

— Tiek izdzēsts, kad gatavo aparatūru nākamajam eksperimentam.

— Kāda tam nozīme! Viss, ko izdevās atšifrēt, — jau ir pārnests uz kopiju.

— Zināma nozīme tomēr ir. Man vajadzīgs šīsdienas eksperimenta pilns ieraksts.

— Bet…

— Nekādu «bet», profesora kungs, ja gribat turpināt eksperimentus.

— Estergoma kungs!

— Vai jums ir vajadzīgs šodien ierakstīto impulsu vēl pilnīgāks atšifrējums?

— Cik es saprotu, tas taču nav iespējams.- Eksperimentu neizdosies atkārtot…

— Vai es runāju par atkārtošanu? Nepieciešams tikai pilns ieraksts oriģinālā.

— Mums nav rezerves filmas, un jūs to ļoti labi zināt. Sim aparātam ir īpaša filma. Jūs iedevāt tikai vienu kaseti. Rīt paredzēti vēl daudzi eksperimenti.

— Rīt no rīta jūs dabūsiet citu kaseti…

— Estergoma kungs, es negribētu, ka tāda veida ieraksti nokļūst ārpus institūta.. *

— Jums taču paliek atšifrējuma kopija, visu pārējo jūs tik un tā rīt vai pat šonakt izdzēsīsiet.

— Kādēļ jums vajadzīgs pilns ieraksts?

— Lai detalizēti izpētītu manas aparatūras neatšifrēto lauku struktūru.

— Jūs gribat sacīt…

— Pagaidām es neko negribu sacīt.

— Vai tad ir kaut kāda iespēja atšifrēt to ierakstu daļu, kuru mēs uztveram kā «liesmu»?

— Nezinu … Pagaidām neko nezinu … Bet, lai turpinātu meklējumus… lai kaut ko izlemtu, man vajadzīga filma ar pilnīgu eksperimenta ierakstu.

— Lai notiek, — Satajana nopūties sacīja, — jūs to dabūsiet, tikai…

— Tikai? …

— Ja jums izdosies… Ja jums ienāks prātā pašam — atšifrēt šo ierakstu… man jūs jābrīdina, mans pienākums ir jūs brīdināt: tas ir bīstami… Ļoti bīstami…

— Profesora kungs, es neesmu bērns… Es ļoti labi orientējos televīzijas un kino iespējās.

— Tomēr kaut vai tā nelielā daļa, ko jūs šodien redzējāt…

Estergoms nicīgi pavīpsnāja.

— Jūs gribat teikt, ka tā uz mani iedarbojās?

Satajana skumji pakratīja galvu.

— Mans draugs, cilvēki ir pieraduši pie konkrētām lietām, konkrētām un galīgām. Kā šis galds, šī istaba, beigu beigās — šī aparatūra. Bet mēs abi patlaban esam uz bezdibeņa malas. Uz bezgalības bezdibeņa malas… Krietni padomājiet… Ļoti iespējams, ka jums ar ierakstu neko neizdosies izdarīt… Esmu jau izmēģinājis visādos veidos … Tāpēc esmu pārliecināts, ka nepieciešams vēl vairāk palielināt ieraksta ātrumu. Taču ja izdotos atšifrēt …

— Ja izdotos, — Estergoms kā atbalss atkārtoja.

— Pavērtos logs uz bezgalību — laikmetiem, paaudzēm, cilvēku likteņiem, kaislībām, tieksmēm, raksturiem, cilvēku dzīvi kopš dzimšanas līdz kapam ar visu atklāto traģisko katra indivīda būtību… Kosmosa bezgalība nav nekas salīdzinājumā ar šo brīžiem pārtraukto, bezgalīgo saprāta ķēdi. Kur ir tā sākotne, kur ir okeāns, kurā tas agrāk vai vēlāk ieplūdīs? Ikviens no mums uz mirkli izlec kā velniņš no kastītes, no neizprotamas bezgalīgas straumes un gandrīz tūlīt uz visiem laikiem taiā

pazūd. To mēs saucam par dzīvi… Mēs tikpat kā nedomājam, kas bija «pirms», un īstenībā mūs maz satrauc tas, kas būs «pēc». Taču straume plūst kaut kur aiz mūsu «es» robežām …

Izniruši no tās, mēs sevī glabājam bijušā, bet varbūt arī nākamā informācijas kodu. Tā fragmenti ir briesmīgi, necilvēciski, bezjēdzīgi. Jums bija iespēja par to pārliecināties. Bet ja būtu viss kopumā? Tas būtu daudz drausmīgāk. Indivīda saprāts, nonākot ar to saskarē, var neizturēt…

— Tomēr jūs gribat tikt klāt tieši visam «kopumam»? — Estergoms viņu pārtrauca. — Mazajam «kopumam», no kā sastāv dzīva indivīda būtība, un «Kopumam» ar lielo burtu — tam, kas, pēc jūsu domām, glabājas patlaban dzīvojošās paaudzes «zemapziņā»?