Logs uz bezgalību

— Nē, nē, — Satajana steigšus iebilda, — mani interesē vienīgi otrais… Es gribu tikt klāt tikai tam, lai gan … neesmu pārliecināts, ka pietiks spēka un manas paša smadzenes tiks galā … Tāpēc brīdinu arī jūs … Toties pirmo pilnīgi atdodu jūsu patronam. Tas der tikai scenārijiem. Iespējams, ka nākotnē tās iegūs kādu objektīvu vērtību, atspoguļodamies pēcteču zemapziņā, kļūs par mūsu laikmeta kritēriju, ja cilvēku dzimta turpināsies … Bet pašreiz … Starp citu — mēs esam novirzīju; šies no tēmas … Es jums tikai gribēju teikt…

— Profesor, viņš mostas, — atskanēja asistenta balss.

— Aizvediet viņu uz palātu! — Satajana pavēlēja.

— Pagaidiet! — Estergoms pacēla galvu. — Es tomēr gribētu ar viņu parunāt.

— Viņš neko neatceras. Turklāt…

— Zinu … Taču es gribētu uzdot viņam dažus jautājumus, Lai mēģinātu rast atrisinājumu …

— Jūs esat neērts kompanjons, Estergom! Piedodiet!

— Jūs to zinājāt, profesor.

— Zināju, — Satajana bez smaida atbildēja. — Uzdodiet savus jautājumus. Tikai daudzus ne. Tā bija … īpaša narkoze. Slimnieks vēl ir vājš.

Cilvēks uz galda atvēra acis. Viņa skatiens pārslīdēja pār laboratoriju un apstājās pie Estergoma.

— Labdien, — Estergoms sacīja. — Kā jūs jūtaties?

— Profesor, kas ir šis cilvēks? — trīcošā balsī jautāja slimnieks. — Es jūs lūdzu neaicināt svešus uz jūsu seansiem. Viņš, bez šaubām, ir no avīzes?

— Viņš ir… mans kolēģis, — Satajana, rāmi smaidīdams, paskaidroja. — Palūdzu viņu, lai konsultētos.

— Kādēļ? Es pilnīgi paļaujos uz jūsu ārstēšanas metodēm. Kāpēc jūs saucāt viņu? — slimnieka balss bija kļuvusi spēcīgāka, spalga un kliedzoša.

— Viņš savā nozarē ir liels speciālists, un es nospriedu …

— Vai tik jūs nedomājat, ka es maksāšu par šo konsultāciju? — slimais iebrēcās. — Tā tik vēl trūka!

— Es nemaz neņemšu no jums maksu, — Estergoms teica.

— Man jūsu ubaga dāvanu nevajag! — slimais bļaustījās. — Vai jūs zināt, kas es esmu?

— Viņš visu zina, — cik vien iespējams laipni teica Satajana. — Mēs gribam … ē … ē … ātrāk dabūt jūs uz kājām. Jūs gaida darbs, svarīgs darbs, vai tā nav?

— Jā, jā, bez šaubām, — slimais pēkšņi piekrita. — Jums, bez šaubām, taisnība, profesor. Es jums pateicos. Kā jūs domājat, kāds pašreiz ir mans stāvoklis?

— Jums ir labāk, vai tad pats nejūtat?

— Jā, jā, protams! Bet kā jums liekas? — Tagad slimnieka acis bija pievērstas Estergomam. Inženieris satrūkās, jo izlasīja tajās milzīgas skumjas un lūgumu.

— Es … es esmu vienisprātis ar profesoru Satajanu, — Estergoms nomurmināja piesmakušā balsī. — Tomēr atļaujiet uzdot jums dažus jautājumus.

— Protams, protams …

— Es ieteicu profesoram izmantot kādu līdzekli, taču, iekams to galīgi izlemjam, gribētu zināt… Sakiet — kad jūs domājat par darbu, par savu nepabeigto darbu, vai jums nezūd atmiņa?

— Nē … Pagaidām ne … Bet es nevaru ilgi par to domāt … Sākas sāpes … Neciešamas galvassāpes …

— Un jūs neaizmirstat formulas, kuras izmantojāt aprēķiniem?

— Protams, ne, tās man vienmēr ir prātā.

— Lieliski, atcerieties vienu no tām! Vienalga, kādu …

— Tad man ir jāuzraksta. Uz kā lai es rakstu?

Satajana pamāja asistentiem. Viens uzlika slimniekam

uz krūtīm mapi ar piespraustu papīra lapu, otrs iedeva viņam labajā rokā zīmuli.

— Ko lai rakstu? — slimais jautāja, vērīgi uzlūkodams Estergomu.

— Ko vēlaties! Jebkuru formulu, kādu izvedumu. Es neesmu jūsu nozares speciālists, bet, ja būs nepieciešams, mēs ar profesoru vēlāk pēc rokasgrāmatas pārbaudīsim …

— Diez vai jūs varēsiet mani pārbaudīt pēc rokasgrāmatas, — slimais nočukstēja, pacēlis galvu, un ātri pārklāja papīra lapu ar matemātikas simbolu rindām.

Estergoms uzmanīgi vēroja, kā kustas viņa roka.

— Jūs varat to ņemt, — slimais teica, atmezdams galvu uz spilvena. — Te ir diezgan sarežģīts kādas formulas izvedums, Tā attiecas… Bet tas nav svarīgi, uz ko tā attiecas … Es tīšuprāt neuzrakstīju izvedumu līdz galam… Jebkurš fiziķis jums apstiprinās, ka šeit viss ir pareizi… Tikai ne jau visi uzminēs, kāds slēdziens no tās izriet..

Zīmulis izkrita no viņa nevarīgajiem pirkstiem un aizripoja pa grīdu.

— Pateicos, — Estergoms sacīja, paņemdams lapiņu ar formulām. — Lai pārbaudītu jūsu atmiņu, rīkosimies tā: rīt, neieskatījies šajos pierakstos, jūs mēģināsiet atkārtot izvedumu … Pēc tam mēs ar profesoru salīdzināsim rezultātu. Vai jūs spēsiet atkārtot no galvas visu šo pierakstu?

— Bez domāšanas jebkurā brīdī, kaut vai jūs pamodinātu mani nakts vidū …

— Lieliski! Bet tagad nākamais jautājums: vai jums patīk lasīt? Protams, es nedomāju zinātniskās publikācijas …

Slimais pavīpsnāja.

— Jau daudzus gadus man nav atlicis laika tādiem niekiem. Šeit, profesora klīnikā, es varētu to atļauties, taču profesors apgalvo, ka manai nabaga galvai nepieciešams pilnīgs miers …

— Bez šaubām, — Estergoms pamāja. — Un tagad sakiet — kad jūs pēdējo reizi bijāt Ēģiptē?

Satajana brīdinoši pacēla roku, taču Estergoms izlikās nemanām šo žestu.

Slimnieka seja pauda izbrīnu.

— Ēģiptē? — viņš atkārtoja. — Kādēļ tieši Ēģiptē, nevis, piemēram, Meksikā?… Lai gan — tam nav nekādas nozīmes. Es nekad neesmu bijis ne Meksikā, ne Ēģiptē …