Logs uz bezgalību

man zīmi, un man jāieslēdz centrālais ekrāns. Tajā jūs ieraudzīsiet transformētos vizuālos attēlos visu to, ko nemirstīgais Kiki Itumoro nodod saviem pēctečiem. Virs ekrāna ir četras spuldzītes — indikatori: zila, zaļa, oranža un sarkana. Ja uzliesmos zilā spuldzīte, tas nozīmēs, ka informācija, ko jūs novērosiet uz centrālā ekrāna, nonākusi Džuda Rikersa smadzenēs, ja uzliesmos zaļā spuldzīte — ka informācija nodota Bubam Kollijam. Oranžā spuldzīte attiecas uz lielajām mūsu laboratorijas elektronu smadzenēm, kas saņems otršķirīgu tehnisko informāciju. Sarkanais signāls nozīmēs, ka šī informācija tiks iznīcināta … Uzmanību, kungi, operācija sākusies.

Pie vadības pults iestājās saspringts klusums. Desmit pāru acu neatraudamies vēroja centrālo ekrānu. Bet tas bija gaišs un tukšs.

— Man aiz uztraukuma acu priekšā parādījušies vara- vīkšņaini loki, — paklusu ierunājās viens no komisijas locekļiem, — taču man šķiet, ka neko neredzu. Sakiet, asistent, — vai jūs kaut ko redzat?

— Neko. Ekrāns ir absolūti tukšs.

— Ko tas nozīmē?

— Laikam tikai to, ka pirmie elektrodi saskārušies ar smadzeņu šūnām, kas no vecuma jau atmirušas.

— Vai daudz var būt tādu šūnu?

— Visādi gadās, kungi.

Pie vadības pults atkal iestājas klusums. Centrālais ekrāns joprojām palika tukšs. Bija pagājusi apmēram stunda.

— Savādi, — Galvenais Padomnieks nomurmināja. — Ļoti savādi. Varbūt operācija ir pārtraukta?

— Ja operācija ir sākta, to vairs nevar pārtraukt, — asistents iebilda.

— Kas tad noticis?

— Nezinu, ser, taču varu pajautāt profesoram.

— Pajautājiet!

Asistents piecēlās un klusu atstāja vadības pulti.

Kad viņš atgriezās, centrālais ekrāns vēl aizvien bija tukšs.

— Kas galu galā noticis? — Galvenais Padomnieks jautāja, nedaudz aizkaitināts.

Asistents paraustīja plecus.

— Profesors arī ir nesaprašanā. Nevienā no inventarizētajām Itumoro smadzeņu šūnām nav nekādas informācijas. Nē, nē, tās ir dzīvas, tas ir, ii viena no tām līdz

pārslēgšanas momentam bija dzīva, taču izrādās, ka tās, gluži vienkārši runājot, ir tukšas.

— Kāpēc tukšas?

— To, ser, es nezinu. Arī profesors pagaidām nezina. Varbūt tas ir no kādas slimības, kura skārusi daļu smadzeņu. Tādā gadījumā mēs agrāk vai vēlāk tiksim pie šūnām, kas satur informāciju …

— Vai to visu nevarēja noskaidrot pirms operācijas?

— Tas nav iespējams, ser. IIP operācija ir neatgriezeniska..

— Klausieties, asistent, — vai nevar būt tā, ka mēs neko arī neieraudzīsim?

— Tas, ser, būtu brīnums. Bet mūsu dienās brīnumu, kā jūs zināt, gandrīz nav …

Pagāja vēl apmēram stunda. Uz centrālā ekrāna nekas nemainījās. Komisijas locekļi sāka izrādīt nepacietību. Viņi klusu sarunājās, sašutuši raustīja plecus.

— Izsauciet šurp profesoru! — beidzot sacīja Galvenais Padomnieks. — Mēs gribam zināt, kas galu galā notiek.

Pēc brīža vadības pults pusapaļajā zālē ienāca profesors.

— Kungi, es pārkāpju visus noteikumus, šeit ierazdamies, — viņš asi teica, vērsdamies pie Galvenā Padomnieka. — Es nedrīkstu atstāt savu vietu pie.. operējamā galvgaļa. Jūs, protams, vēlaties zināt, kāpēc ekrāns ir tukšs, kāpēc dižā Itumoro mantinieku smadzenēs pagaidām nav izdevies pārslēgt nevienu informācijas indeksu? Kungi, es to nezinu. Man tas ir tāds pats pārsteigums kā jums. Taču tagad es vairs nevaru pārtraukt operāciju. Atliek vienīgi būt pacietīgiem un gaidīt.

— Ko tad gaidīt? — Galvenais Padomnieks piemiedza acis.

— To, kam jānotiek!

— Izsakieties precīzāk! Itumoro nāvi? Šis brīdis taču ar katru mirkli tuvojas? Vai tā nav?

— Jā.

— Bet varbūt viņš jau ir miris, un tādēļ mēs uz ekrāna neko neredzam?

— Viņš ir dzīvs … Vēl ir dzīvs …

— Vai jūs, profesor, par to esat pārliecināts?

— Jā.

— Jus varētu mums to pierādīt, viņu pamodinot un liekot pateikt dažus vārdus?

— Jā, bet tas var paātrināt beigas. Daļa viņa smadzeņu taču ir jau izslēgtas.

— Jūs gribat teikt — tukšā daļa?

— Es runāju par to daļu, no kuras mēs neieguvām nekādu informāciju. Šīs smadzeņu daļas šūniņas esam jau sabojājuši operācijā.

— Bet tajās nebija informācijas. Vai tā nav? Jā vai nē?

— Neviens to prec.īzi nezina un nevar zināt, — profesors klusu sacīja. — Cilvēka smadzenes ir — bezgalība. Mēs esam iemācījušies iegūt no tām tikai to, kas, ja tā var teikt, guļ virspusē, kas saistīts tikai ar noteikta cilvēciska indivīda darbību. Katrā smadzeņu šūnā ir milzum daudz citas informācijas, kuru mēs vēl neprotam iegūt. Konkrēti es domāju to informāciju, kas saistīta ar mūsu neskaitāmo priekšteču pieredzi. Tas viss ir kaut kur dziļi saglabāts, taču mēs līdz tam vēl neesam tikuši. Kungi, es sāku domāt, ka Itumoro smadzenēm piemīt kādas īpatnības, kuru nav parastām cilvēka smadzenēm. Varbūt viņa smadzeņu šūnās nekas neatrodas virspusē un informācija, kas saistīta ar viņa personisko pieredzi, nav atdalāma no senču uzkrātās informācijas. Tā varētu izskaidrot viņa ģenialitāti, bet līdz ar to tiktu noliegta jebkāda cerība uz veiksmīgu operāciju. Varbūt Kiki Itumoro ir viens no tiem nedaudzajiem, kuru mantojums ir mums pārāk liels. Tik liels, kungi, ka mēs vēl neesam spējīgi to izmantot.