Logs uz bezgalību

Tiklīdz kāds no mums tuvojās Vistaisnīgākā rezidencei, nerunīgie un uzpūtīgie sargi sāka atpogāt valteru makstis.

Tomēr citādi mums sākumā nebija ne mazākā iemesla sūdzēties par saliniekiem. Viņi aicināja ciemos, pacienāja ar dažādiem gardumiem un alu, dejoja mums pai godu. Taču katru reizi, tiklīdz sāku runāt par tikšanos ar valdnieku vai lūdzu, lai nāk palīgā pārnest urbšanas iekārtu, «dzelzs aizkars» aizvērās. Salinieki labprāt palīdzēja uzsliet teltis, atstiepa akmeņus, lai mēs varētu ierīkot pavardu, pārnesa uz nometni kastes ar produktiem Bet, lai arī kā centāmies viņus pierunāt, neviens nevēlējās pieskarties urbšanas caurulēm un iekārtai.

Lādēdamies stiepām paši uz saviem pleciem smagās kastes, urbšanas torņa stieņus un posmus. Tas bija velnišķīgi grūts darbs, ņemot vēl vērā mitro tveici, irdenās smiltis zem mūsu kājām un trīsceturtdaļjūdzes no izkraušanas vietas līdz laukumiņam pie nometnes, kur bijām paredzējuši montēt urbšanas iekārtu. Transportēšana vilkās briesmīgi lēni; nedēļas laikā nebijām pārnesuši ne desmito daļu no tā, kas bija krastā. Mani puiši noskuma.

— Nē, šef, tā vairs nevar turpināties, — kādu rītu pavēstīja Pīters, nomezdams karstajās smiltīs garu stieni, kuru kā nēšus bija atstiepis uz pleciem.

Pīteram pakaļ atvilkās Džo, salīcis zem smagas kastes ar instrumentiem. Nolaidis kasti smiltīs, Džo notupās uz pirkstgaliem un, ne vārda neteicis, aizsmēķēja.

Pīters saīdzis lūkojās tukšajā okeānā. Džo pielieca galvu un, lūpas kustinādams, sāka lasīt uzrakstu uz kastes. Pēc tam, uzmetis man jautājošu skatienu, viņš pavērsa acis uz Pīteru.

Mana palīga izklaidīgais skatiens klīda kaut kur smago, zilpelēko bangu dzirkstošajā klajā.

Džo klusu ieklepojās.

— Pīter, paklau, ei, Pīter, cik komplektu no šā te mēs paņēmām? — Viņš uzsita ar plaukstu pa kasti, kuru nupat bija atnesis.

Pīters pameta acis pār plecu.

— Stulbs jautājums … Cik? Skaidrs, cik, — vienu! …

— Nē, Pīter, atceries precīzi, cik, — Džo saudzīgi uzstāja. — Cik?

— Ko tu piesienies! — Pīters aizsvilās. — Tā ir rezerves zobratu kaste.. Skaidrs, ka viena pati vien bija.

— Nav vis viena! — Džo iebilda. — Es jau stiepju šurp trešo kasti. Vai tu vari aptvert, stiepju un domāju: kāpēc mums vajag tik daudz rezerves zobratu?…

— Šef, viņam aiz karstuma jau rādās, — Pīters sadrū- mis paskaidroja un novērsās.

— Nav vis no karstuma, — Džo apvainojās. — Es runāju taisnību … Goda vārds, trešā …

— Džo, tas nevar būt, — es teicu. — Bija tikai viena kaste ar rezerves zobratiem. Jūs kaut ko esat sajaucis.

— Neesmu vis sajaucis, šef, — Džo nepiekāpās, izbrīnā mirkšķinādams acis. — Piedodiet, bet es patiešām neesmu sajaucis. Vai gribat, lai parādu?

— Nu tad parādi, parādi! — Pīters, nospļāvies caur zobiem, novilka.

Džo, neteikdams ne vārda, piecēlās un sāka aplūkot laukumu, kur bijām sakrāvuši visu atnesto. Tad viņš ņēmās gramstīties ap kastēm.

— Kā tad ir? — Pīters pēc brītiņa apjautājās.

Džo mulsi noklepojās un, zobus sakodis, devās uz piestātni.

— Tā vairs tālāk nevar turpināties, — Pīters pieceldamies atkārtoja. — Puišiem jau skrūvītes sāk birt. Kaut kas jāizdomā, šef.

Un Pīters lēnā gaitā devās pakaļ Džo pa balto, smilšaino krastmalu.

Vakarā sarīkojām apspriedi. Pīters runāja pirmais un ierosināja ar varu ielauzties vadoņa rezidencē un pieprasīt, lai ļauj tikties ar Vistaisnīgāko.

Pajautāju, kādas ir pārējo domas.

Tobijs, kā parasti, klusēja. Viņš neatbildēja uz manu jautājumu, tikai pārlika apdzisušo pīpi no labā lūpu kaktiņa uz kreiso un paraustīja plecus.

Džo atbildēja uz jautājumu ar jautājumu:

— Bet ja nu šaus?

— Vispirms taču gaisā… — Pīters viņu nomierināja.

— Ko no šiem var zināt, — Džo aizvien vēl šaubījās. — Rēķini, kā gribi, mēs esam četri, bet viņiem sanāks vismaz četrdesmit vīru… Turklāt mēs jau esam tādi kā viesi…

— Tas ir pats galvenais, — es teicu. — Mēs šeit esam ciemiņi… Kaut arī nelūgti, tomēr ciemiņi. Tāpēc uzve- dīsimies pieklājīgi. Nav nekāds joks uzsākt karu … Mēģināsim sasniegt mērķi miera ceļā. Rītdien aiziešu vēlreiz uz ciematu un pacentīšos satikt kādu no Vistaisnīgākajam tuvu stāvošām personām. Tādiem taču ir jābūt? Paņemšu līdzi dāvanas. Papūlēšos pierunāt…

— Ja uz pusdienām, šef, nebūsiet atpakaj, iesim jūs izpestīt, — Pīters pavēstīja.

Tā mēs arī norunājām.

«6. janvārī. Gājiens uz ciematu atkal bija bez panākumiem. Nesatiku nevienu, ar ko varētu parunāties. Ciems bija gluži kā izmiris. Vieglajās būdiņās valdīja klusums. Nebija redzamas ne sievietes, ne bērni. Vienīgi sargi ar zeltu izšūtajos kamzoļos mīņājās saulgozī pie ieejas rezidencē. Ar viņiem nebija jēgas runāt…»

Es labi atceros šo dienu. Klaiņāju pa pierimušo ciematu. Ielūkojos būdās. Visas bija tukšas. Vienīgi pašā malējā uz raiba pīteņa gulēja nikna izskata vecene īsos, svītrainos brunčos un … aizrautīgi lasīja grāmatu.

Sasveicinājos un pieklājīgi apjautājos, kur palikuši ciemata iedzīvotāji.

— Aizbraukt zivis zvejot, — vecā atcirta.

— Bet kur ir Vistaisnīgākais?

Nepagodinājusi mani ar skatienu, vecene paraustīja plecus. Brītiņu pagaidīju. Vecā atkal sāka lasīt. Gāju prom, neko neuzzinājis.