Logs uz bezgalību

Biju ar mieru saderēt, ka viņu noteikti interesēs senais vulkāns un viņš gribēs uzzināt, vai pēc urbuma vulkāns neizvirdīs lavu.

Bet vadonis tikai pateica:

— Tur, kur jūs gatavojaties urbt, cokolu nesasniegsiet.

— Kāpēc ne?

— Cokols tur ir loti dziļi.

Labi vēl, ka Tobijs nesaprot franciski. Acīmredzot man jau sen vajadzēja izteikt savu sašutumu… Tā vien šķiet, ka šis brūnais monuments sadomājis mani pamācīt.

Cik iespējams stingri un dzedri sacīju:

— Atļaujiet man pašam spriest, kura vieta ir noderīga urbumam.

Es uzsvēru vārdu «man».

Gluži negaidot, vadonis piekrita:

— Bez šaubām… jums var būt savi apsvērumi. Jums uz to ir tiesības.

Brīdi klusējis, viņš piebilda:

— Bet es nevaru atļaut jums urbt tur, kur esat nodomājis.

— Kādēļ ne?

Diplomāts nekad nebūtu tā jautājis. Taču es biju slikts diplomāts… Vadonis man tūlīt lika to saprast: viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, tikai paraustīja plecus.

— Man tomēr ir jāurbj, — es nomurmināju, lai pārtrauktu iestājušos klusumu.

Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

— Lūdzu, urbiet, tikai citur, piemēram, tur, kur izkāpāt krastā.

Šķiet, ka es sāku saprast… Muai valdniekam tas bija ambīcijas jautājums. Ak tu brūnā mūmija! Bet es ari esmu spītīgs… Ne velti mana vecāmāte bija īriete!

— Jūs varat izvēlēties arī kādu citu vietu, — viņš teica, it kā nolasījis manas domas, — tikai ne salas rietumu pusi.

«Ahā, tu jau sāc atkāpties no savām iepriekšējām pozīcijām!» ļaunā priekā nodomāju. «Nē, es tik viegli nepadošos …»

— Mēs esam ierīkojuši nometni tieši rietumu pusē, — es skaļi prātoju. — Esam jau paguvuši pārnest uz turieni daju iekārtas …

Tajā brīdī es aprāvos. Viņš taču nevarēja nezināt, kas notiek ar mūsu iekārtu.

Tomēr šoreiz vadonis neizmantoja manu misēkli. Viņš tikai noteica:

— Pārdomājiet manu priekšlikumu. Ja tas jūs neapmierina, būs jāatsakās no urbšanas.

Tas skanēja kā ultimāts.

— Bet… — es iesāku.

— Nekādu «bet»! Pirmais jautājums noskaidrots. Pāriesim pie otrā.

Neslēpšu, ka es atkal apjuku. Izrādījās, ka Muai valdnieks ir daudz stingrāks, nekā to varēja iedomāties.

Nezināju, ko atbildēt, un klusēju.

— Nu?

Man šķita, ka šis «nu» neskan sevišķi laipni… Mēģināju sakopot pajukušās domas. «Pirmais tvaikonis būs pēc pusotra mēneša, mēs esam četri, bet viņi…»

— Nu?

«Zvēru pie Plutona, viņš saprot, ka spēks ir viņa pusē. Tātad… Tātad jābūt diplomātam, lai gan tas ir sasodīti grūti…»

— Otrs jautājums ir saistīts ar pirmo, — savaldīgi teicu. — Man nepieciešami palīgi, lai varētu samontēt urbšanas iekārtu. Pusotra desmita spēcīgu puišu. Es samaksāšu, protams, jums arī… Maksu …

— Par maksu runāsim vēlāk, — viņš mani nepacietīgi pārtrauca. — Ja jūs būsiet ar mieru izdarīt urbumu citā vietā, došu jums desmit cilvēkus.

— Un vēl kaut kas… Mums vairākkārt nozudusi iekārta … Tas ir, pavisam jau nepazuda. Kāds to pa naktīm aiznes atpakaļ uz piestātni.

— Ā, — viņš teica. — Kāds no… kāds no maniem pavalstniekiem. Vai viņiem arī nepatīk jūsu izvēlētā vieta?

Tas jau bija par traku.

— Nu vai zināt… — es iesāku.

Vadonis man neļāva turpināt.

— Nedusmojieties uz viņiem, viņi ir lāga zēni. Es pateikšu, un.. viņi vairs nedzīs jokus.

— Mēs turpmāk arī nepieļausim, ka mūs izmuļķo; esmu jau devis rīkojumu …

— Kāpēc mums jāķildojas? — viņš jautāja. — Šķiet, ka jūs arī neesat slikti zēni… Ja nu esat atbraukuši, dariet, kas jums jādara, un Muai iedzīvotāji jūs ar prieku pavadīs. Tikai neaizmirstiet mūsu… manus noteikumus.

— Lai notiek, — es atbildēju. — Mainīšu urbuma vietu. Man nekas cits neatliek, tikai…

— Tad jau labi, — vadonis pēkšņi kļuva itin vēlīgs. — Tomēr iesaku jums padomāt par izkraņšanas rajonu, jo sevišķi tāpēc, ka «iztaisīt caurumu» Mutfi atolā, kā jūs pats drīz vien pārliecināsieties, ir grūts uzdevums … Neatkarīgi no tā, kur urbtu.

— Paklausieties, — es sadusmojos, — ja tas ir mājiens …

— Tas nav mājiens, — viņš mani asi pārtrauca. — Vai jūs jau esat «taisījis caurumus» Muai līdzīgā salā?

— Nē.

— Redziet nu …

— Labi, — es teicu. — Šīs rūpes uzticiet man. Kādi būs galīgie noteikumi?

— Ir viens noteikums. Jūs to dzirdējāt.

— Bet maksa?

— Vai jūs runājat par samaksu strādniekiem? Ar viņiem jums pašam jāvienojas.

Muai valdnieks kategoriski nevēlējās mani saprast.

— Es runāju par … urbšanas laukuma nomas maksu.. < un visu citu … Cik?

— Neesmu par to domājis, — viņš paziņoja. — Bet jums laikam būs taisnība. Šo to vajadzēs maksāt. Ne jau daudz… Par to vēlāk vienojieties ar manu padomnieku.

Jo tālāk, jo trakāk. Izrādās, viņam ir padomnieks. Interesanti, kas tas tāds ir?

—,-Kur es varēšu satikt jūsu padomnieku?

— Viņš pats pie jums ieradīsies … Vēlāk.

— Es gan gribētu ātrāk uzsākt darbu.

— Sāciet, strādnieki aizies rītdien.

— Lieliski! Šķiet, tas būtu viss… Varbūt jums kaut ko vajag no manis… no mums?

Atbildes vietā viņš ar roku padeva kaut kādu zīmi. Tajā pašā mirklī klusu nolaidās aizsegs, paslēpdams Muai valdnieku no mūsu acīm.

Viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu no mums atvadīties. Mēs ar Tobiju saskatījāmies.

— Šķiet, ka esam visu nokārtojuši, — ne sevišķi pārliecinoši nomurmināju.