Lūka un dzīvības uguns

Rašīds veda Lūku mājās no skolas, ģērbies, kā aizvien, vienā no saviem spilgtajiem kokvilnas platkrekliem (šis bija cinobra sarkans), iemīļoto, nonēsāto panamu galvā, un klausījās, kā Lūkam pa dienu gājis. Lūkam bija piemirsies, kā sauc Dienvidamerikas galu, un viņš ģeogrāfijas pārbaudes darbā bija nodēvējis to par "Havaju". Taču vēstures pārbaudes darbā viņš bija atcerējies valsts pirmā prezidenta vārdu un to pareizi uzrakstījis. Sporta stundā viņam trāpīts pa galvu ar Žurksūda hokeja nūju. Bet, no otras puses, viņš iesitis divus vārtus un pieveicis ienaidnieka komandu. Un, beidzot, viņš bija iemanījies kā nākas uzsist knipi ar pirkstiem, lai atskanētu tīksms krakšķis. Tātad savi plusi un savi mīnusi. Kopumā neslikta diena; taču tai bija lemts kļūt par no tiesas svarīgu dienu, jo tieši todien viņi noskatījās, kā garām aizsoļo cirka parāde uz varenās Silsilas krastu, kur bija paredzēts uzsliet Lielo Telti. Silsila bija plata, slinka, neglita upe ar dubļu krāsas ūdeni, tā tecēja cauri pilsētai netālu no viņu mājas. Ieraugot ļenganos kakadū būros un sadrūvējušos dromedārus klumpačojam pa ielu, jaunā Lūkas dāsnā sirds iesmeldzās. Taču, viņaprāt, visskumjākais no visiem bija tas būris, no kura izmisuši noraudzījās bēdīgs suns un skumīgs lācis. Kavalkādi noslēdza Kapteinis Ags melnajām, cietajām pirāta acīm un barbara pinkaino bārdu. Pavisam negaidot Lūka sadusmojās (un viņš bija zēns, ko grūti sadusmot un viegli sasmīdināt). Kad Liesmu Pavēlnieks bija tieši viņam priekšā, Lūka pilnā kaklā nokliedzās: "Kaut tavi dzīvnieki pārstātu tevi klausīt un kaut liesmu apļi apēstu tavu stulbo telti!"

Un gadījās tā, ka tieši tas brīdis, kurā Lūka dusmās kliedza, izrādījās viens no tiem retajiem mirkļiem, kad kaut kādas neizskaidrojamas sakritības dēļ visi Visuma trokšņi vienlaikus apklust, mašīnas rimstas taurēt, skūteri pārstāj pukšķināt, putni kokos neķērc, un visas sarunas pārtrūkst, un tajā brīnumainajā klusumā Lūkas balss noskanēja skaidri kā šautenes zalve, bet viņa vārdi izpletās, līdz piepildīja debesis, un varbūt pat atrada ceļu uz neredzamajiem namiem, kuros mīt Likteņa dieves, kas, kā dažs labs zina teikt, valdot pār pasauli. Kapteinis Āgs sarāvās, it kā kāds būtu iecirtis viņam pliķi sejā, un tad ieskatījās Lūkam tieši acīs. Viņa skatienā kvēloja tāds naids, ka tas gandrīz vai nogāza zēnu no kājām. Tad pasaule atkal sacēla parasto jandāliņu, cirka parāde soļoja tālāk, bet Lūka un Rašīds devās mājās vakariņot. Taču Lūkas vārdi aizvien vēl bija tur, ārā, darīdami savas slepenās šeftes.

Tovakar TV ziņās stāstīja par kādu satriecošu notikumu pavērsienu, proti, visi zvēri VLA cirkā, visi kā viens, atteikušies uzstāties. Pārpildītā teltī, par izbrīnu klauniem darba drēbēs un skatītājiem civildrānās, tie sacēlušies pret savu kungu, izrādot vēl nepieredzētu nepakļaušanos. Liesmu

Virspavēlnieks stāvējis trīs Vareno Liesmu Apļu ringa vidū, aurēdams pavēles un plikšķinādams pātagu, bet, kad ieraudzījis, ka visi zvēri vienā solī, it kā tie būtu armija, sāk rāmi virzīties uz viņa pusi, saslēdzoties tam apkārt, līdz izveidojuši zvēru dusmu apli, tad viņam nervi uzdevuši, viņš nometies ceļos, raudājis un īdējis, un lūdzies, lai pasaudzē viņa dzīvību. Skatītāji sākuši svilpt, apmētāt viņu ar augļiem un spilveniem, kam sekojuši cietāki priekšmeti — akmeņi, par piemēru, valrieksti un tālruņa grāmatas. Āgs apcirties riņķī un mucis. Zvēru ierinda pašķīrusies, lai izlaistu viņu cauri, un viņš skrējis prom, raudādams kā bērns.

Tas bija pirmais pārsteidzošais notikums. Tonakt vēlāk sekoja nākamais. Ap pusnakti izcēlās troksnis, tāds troksnis, it kā miljardiem rudens lapu čabinātos un sprakšķētu, vai pat varbūt miljardiem miljardu,- troksnis, kas izpletās visu to gabalu no Lielās Telts Silsilas krastos līdz pat Lūkas guļamistabai un viņu pamodināja. Paskatījies pa guļamistabas logu, viņš ieraudzīja, ka Lielajā teltī izcēlies ugunsgrēks, tā spoži dega laukā upes malā. Varenie Liesmu Apļi liesmoja; un tā nebija vis nekāda ilūzija.

Lūkas lāsts bija piepildījies.

Trešais pārsteidzošais notikums sekoja nākamajā rītā. Pie Lūkas durvīm parādījās suns, kuram pie kakla siksnas bija birka ar uzrakstu "Lācis", un lācis, kuram birka pie kakla siksnas vēstīja "Suns", — vēlāk Lūka netika skaidrībā, kā gan tie atraduši ceļu šurp; lācis Suns sāka aizrautīgi virpuļot un dejot džigu, turpretim suns Lācis gaudoja pavadošo meldiņu. Lūka un viņa tēvs Rašīds Halīfa, un viņa māte Soraija, un viņa vecākais brālis Hārūns sapulcējās pie namdurvīm, kamēr kaimiņiene, Onitas jaunkundze, sauca no savas verandas: "Piesargās! Kad zvēri sāk dziedāt un dancot, tad skaidrs, ka tur raganām bijusi kāda darīšana!"

Taču Soraija Halīfa nosmējās. "Zvēri svin savu brīvību," viņa sacīja.

Tad Rašīdam sejā iegūla drūma izteiksme, un viņš pastāstīja sievai par Lūkas lāstu. "Man šķiet," viņš pauda savu viedokli, "ja te bijusi kāda darīšana raganām, tad to ir nodarījis mūsu jaunākais dēls Lūka, un šīs krietnās radibas nākušas viņam pateikties."