Lūka un dzīvības uguns

Soraija zināja gan, ko runā. Šķita, ka, Lūkam augot lielākam, viņa vecāki kļuva jaunāki. Piemēram, kad mazais Lūka pirmo reizi kārtīgi nosēdās, viņa vecāki vairs nespēja nosēdēt mierā. Kad viņš sāka rāpot, viņi lēkāja kā satraukušies truši. Kad viņš sāka iet, viņi priekā palēcās. Un, kad viņš pirmo reizi ierunājās, nu, tad gan! varētu domāt, ka Rašīdam pār lūpām plūst visi leģendārie Vārdu Plūdi un ka viņš nekad nebeigs plātīties ar dēla vareno sasniegumu.

Vārdu Plūdi, starp citu, dārdina lejup no Stāstu Jūras iekšā Gudrības Ezerā, kura ūdeņus apgaismo Dienu Ausma, no kuras izplūst Laika Upe. Virs Gudrības Ezera, kā zināms, paceļas Zinību Kalns, kura virsotnē deg Dzīvības Uguns. Šī svarīgā informācija par Burvju Pasaules plānojumu — un, īstenībā, pat par tās pastāvēšanu — tūkstošiem gadu turēta noslēpumā, to sargājuši noslēpumaini, apmetņos ietinušies citu prieka gandētāji, kas paši sevi dēvējot par Ālimiem jeb Mācītājiem. Taču nu noslēpums nācis gaismā. Rašīds Halīfa daudzos slavenos stāstos to darījis zināmu plašai sabiedrībai. Tā nu Kahani pilsētā visiem bija skaidri zināms, ka paralēli mūsu pašu ne-burvīgajai pasaulei pastāv Burvju Pasaule un ka no tās realitātes nāk baltā maģija, melnā maģija, sapņi, murgi, stāsti, meli, pūķi, laumiņas, zilbārdaini džini, uzvelkami, domas lasoši putni, apraktas bagātības, mūzika, daiļliteratūra, cerība, bailes, mūžīgās dzīves dāvana, nāves eņģelis, mīlas eņģelis, pārtraukumi, joki, labas idejas, draņķīgas idejas, laimīgas beigas; patiesībā, it viss, kas varētu būt kaut mazākās intereses vērts. Alimi, kuru priekšstats par zināšanām bija tāds, ka tās piederot viņiem un esot pārāk dārgas, lai tajās ar kādu dalītos, visticamāk, ienīda Rašidu Halīfu par to, ka viņš nu gan bija gatavs izpļāpāt noslēpumu.

Taču vēl nav pienācis laiks runāt par — kā beigu beigās mums būs jārunā — par kaķiem. Visupirms ir jārunā par tās skaistās, zvaigžņotās nakts baiso notikumu.

Lūka izauga kreilis, un viņam bieži šķita, ka ne jau viņš, bet pārējā pasaule rīkojas nepareizi. Durvju rokturi bija pagriežami nepareizā virzienā, skrūves paģērēja, lai tās pievelk pulksteņrādītāja virzienā, ģitāru stīgas bija uzvilktas ačgārni, un vairākumā valodu rakstītais neveikli virzījās no kreisās puses uz labo, izņemot vienu valodu, ko, par brīnumu, viņam neizdevās apgūt. Podnieku ripas griezās aplami, un derviši virpuļotu labak, virpuļodami pretējā virzienā, un cik pasaule būtu labāka un prātīgāka, Lūka domāja, ja saule austu rietumos un norietētu austrumos. Sapņodams par dzīvi tajā Ačgārnības dimensijā, alternatīvajā kreiļu Nepareizības Planētā, kurā viņš būtu normāls, nevis neparasts, Lūka reizēm saskuma. Viņa brālis Hārūns bija labrocis, tāpat kā visi citi, un tāpēc viņam viss šķita vedamies vieglāk, kas likās netaisni. Soraija ieteica Lūkam par to neskumt. "Tu, bērns, esi daždažādi apdāvināts," viņa sacīja, "un varbūt tev ir taisnība, uzskatot, ka kreiliba ir pareiza, bet mēs, pārējie, maldāmies. Lai tavas rokas ved tevi, kur tās grib. Galvenais, raugies, lai tās nestāv dīkā. Griezies pa kreisi, katrā ziņā; bet neslaisties; neatpaliec."

Pēc tam, kad Lūkas lāsts pret Varenajiem Liesmu Apļiem bija tik krāšņi nostrādājis, Hārūns viņu itin bieži biedējošā balsī brīdināja, ka varbūt viņa kreiliba esot zīme, ka viņā iekšā mutuļojot tumšie spēki. "Piesargies," Hārūns sacīja, "neaizej pa Kreisi." Acīmredzot iešana pa Kreisi bija ceļš uz Melno Maģiju, taču, tā kā Lūkam nebija ne mazākās nojausmas, kā pa šo taku aiziet, tad viņš par brāļa brīdinājumiem nelikās ne zinis, gluži tāpat kā par visu, ko Hārūns reizēm teica, lai viņu apceltu, nesaprazdams, ka Lūkam tāda apcelšana nepatīk.

Varbūt tāpēc, ka viņš sapņoja par emigrēšanu uz Kreiļu dimensiju, vai varbūt tāpēc, ka viņa tēvs bija profesionāls stāstnieks, vai varbūt brāļa Hārūna varenā piedzīvojuma dēļ, vai varbūt bez jelkāda iemesla, vien tāpēc, ka viņš bija tāds, kāds viņš bija, Lūka izauga ar lielu interesi par un noslieci uz citām realitātēm. Skolā viņš kļuva par tik pārliecinošu aktieri, ka tad, kad spēlēja kuprīti, imperatoru, sievieti vai dievu, ikviens, kurš skatījās viņa spēli, devās prom pārliecināts, ka tas puisis kaut kādā veidā īslaicīgi uzaudzējis kupri, kāpis tronī, mainījis dzimumu vai kļuvis dievišķs. Un, kad viņš zīmēja un gleznoja tēva stāstus par, piemēram, ziloņgalvaina-jiem Atmiņputniem, kuri atceras visu, kas jelkad noticis, vai Slimzivēm, kas peld Laika Upē, vai Zudušo Bērnības Zemi, vai Vietu, Kur Neviens Nav Dzīvojis, tie atdzīvojās — brīnumaini, fantasmagoriski, spilgti. Diemžēl matemātikā un ķīmijā viņa sasniegumi nebija tik spoži. Tas sarūgtināja viņa māti, kura, lai arī dziedāja kā eņģelis, aizvien bija bijusi no prātīgajām un praktiskajām; taču slepenībā iejūsmināja tēvu, jo Rašīdam Halīfam matemātika šķita tikpat noslēpumaina kā ķīniešu valoda un divtik neinteresanta,- turklāt zēna gados Rašīds pats bija izkritis ķīmijas eksāmenā, izliedams koncentrētu sērskābi uz laboratorijas darba lapas un iesniedzot to gauži sacaurumotu.