Lūka un dzīvības uguns

Sākumā Soraija, domādama, ka viņš ir vienkārši pārguris, staigāja apkārt visus kušinādama un pieteikdama viņu netraucēt. Taču drīz vien viņa sāka raizēties un pati mēģināja Rašīdu pamodināt. Sākumā viņa ar viņu runāja maigi, čukstēdama mīļus vārdus. Tad noglāstīja viņam pieri, noskūpstīja viņu uz vaiga un nodziedāja viņam dziesmiņu. Beidzot, sākusi zaudēt pacietību, kutināja viņa pēdas, stipri sapurināja aiz pleciem un tad ķērās pie pēdējā līdzekļa — pilnā balsī kliedza viņam ausī. Viņš atzinīgi nomurmināja: "Mmm," un pasmaidīja mazliet platāk, bet nepamodās.

Soraija apsēdās uz grīdas pie viņa gultas un paslēpa seju rokās. "Ko es iesākšu?" viņa vaimanāja. "Viņš vienmēr bijis sapņotājs, un nu viņš ir prom un nolēmis, ka labprātāk izvēlas sapņus, ne mani."

Drīz vien avīzes dabūja zināt par Rašīda stāvokli, un žurnālisti nāca, ložņādami un slapstīdamies pa apkārtni, mēģinādami izdabūt stāstu.

Soraija patrieca fotogrāfus, bet stāstu tik un tā uzrakstīja. "Nedzirdēsim vairs Melšašāha melšanu," virsraksti klaigāja, mazliet nežēlīgi. Nu, kad viņš ir guļoša skaistule, viņš nav vairs tik skaists.

Kad Lūka ieraudzīja māti raudam un tēvu Lielā Miega tvērienā, viņam šķita, ka pasaule, vai liela daļa šīs pasaules, iet uz galu. Visu mūžu viņš bija mēģinājis rīta agrumā iezagties vecāku guļamistabā un pārsteigt viņus aizmigušus, bet ikreiz viņi pamodās, pirms viņš bija ticis līdz viņu gultai. Tagad Rašīds nemodās, un Soraijai, šķiet, vadības pults sāka izslīdēt no rokām, un tam, kā Lūka zināja, īstenībā nebija nekāda sakara ar spēlēm, kaut gan tieši šajā brīdī viņš gribēja, kaut viņš būtu iekšā kādā citā, izdomātā realitātē un varētu nospiest pogu Iziet, un atgriezties pats savā dzīvē. Taču Iziešanas pogas nebija. Viņš bija mājās, kaut gan mājas pēkšņi šķita ļoti savāda un biedējoša vieta — bez smiekliem un, visbriesmīgākais, bez Rašīda. It kā kaut kas neiespējams būtu kļuvis iespējams, kaut kas neiedomājams būtu kļuvis iedomājams, un Lūka negribēja šim biedējošajam kaut kam dot vārdu.

Atnāca ārsti, un Soraija veda viņus uz istabu, kur Rašids gulēja, un aizvēra durvis. Hārūnam ļāva ienākt iekšā, bet Lūkam vajadzēja palikt pie Onītas jaunkundzes, kas viņam riebās, jo kaimiņiene pārbaroja viņu ar saldumiem un piekļāva viņa seju sev klāt, tā ka viņš pazuda starp viņas krūtīm kā ceļotājs nezināmā, pēc lēta parfīma smaržojošā ielejā. Pēc kāda laika Hārūns atnāca pie viņa. "Viņi teica, ka nezinot, kas viņam kaiš," brālis sacīja Lūkam. "Viņš vienkārši guļ, un viņi nevar pateikt — kāpēc. Pielika viņam pie rokas sistēmu, jo viņš ne ēd, ne dzer, un viņam vajadzīgas barības vielas. Bet, ja viņš nepamodīsies —"

"Viņš pamodīsies," Lūka iekliedzās. "Viņš pamodīsies kuru katru brīdi!"

"Ja viņš nepamodīsies," Hārūns sacīja, un Lūka pamanīja, ka Hārūnam rokas sažņaugušās dūrēs un ka dūrains saspringums bija ari viņa balsī, "tad viņam atrofēsies muskuļi un viss ķermenis arī, un tad —"

"Tad nekas," Lūka nikni pārtrauca. "Viņš tikai atpūšas, tas viss. Viņš nometa ātrumu un jutās smagi, viņam jāatpūšas.

Viņš visu mūžu par mums rūpējies, un, godīgi sakot, viņam pienākas kāds brīdis atpūtas, vai nav tiesa, Onītas tante?"

"Jā, Lūka," Onitas jaunkundze sacīja, "tev taisnība, mīlulīt, es esmu gandrīz par to pārliecināta." Un viņai pār vaigu noritēja asara.

Tad kļuva vēl sliktāk.

Tonakt Lūka nomodā gulēja gultā pārāk satriekts un nelaimīgs, lai aizmigtu. Suns Lācis arī bija gultā, tas, noklīdis suniskā sapnī, pūta un purpināja, kurpretī lācis Suns tikmēr nekustīgi gulēja uz grīdas salmu paklāja. Bet Lūka bija nomoda. Nakts debesis ārā aiz loga vairs nebija skaidras, bet apmākušās un zemas, it kā pieri raukdamas, un tālumā pērkons ņurdēja kā dusmīga milža balsi. Tad Lūka sadzirdēja kaut kur tuvumā spārnu vēdas, viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga, izbāza galvu ārā un sagrieza kaklu, lai paskatītos augšup debesīs.

Septiņas maitu lijas laidās lejup uz viņa pusi, krokotām stīvām krāgām kā Eiropas augstmaņi vecās gleznās vai cirka klauni. Tās bija neglītas, smirdīgas un ļaunas. Lielākā, neglītākā, smirdīgākā un ļaunākā no maitu lijām iekārtojās uz Lūkas palodzes, pavisam blakus, it kā viņi būtu veci draugi, bet pārējas sešas lidinājās patālāk. Pamodās suns Lācis un piesteidzās pie loga, ņurdēdams un zobus atņirdzis; pēc brīža lācis Suns pielēca kājās un izslējās Lūkam aiz muguras, it kā gribēdams saplosīt maitu liju gabalos turpat un uzreiz. "Pagaidiet," Lūka viņiem teica, jo manīja, ka te ir kaut kas izpētāms. Maitu liju bosenei pie krāgas bija piestiprināts mazs maisiņš. Lūka pastiepās to paņemt; maitu lija nepakustējās. Maisiņā iekšā bija papīra vīstoklis,- un uz papīra vīstokļa bija Kapteiņa Āga vēsts.