Lūka un dzīvības uguns

"Briesmīgais bērns, melnu meli," vēsts vēstīja, "pretīgais raganu bērns, vai biji iedomājies, ka es neko nepasākšu, lai atdarītu tev par to, ko tu man nodarīji? Vai tu domāji, zemiskais pesteļu sīkaļa, ka es nevarēšu tev kaitēt vēl smagak, nekā tu kaitēji man? Vai biji tik iedomīgs, tik dumjš, vārgais lādētāj, ka iedomājies, ka esi vienīgā ragana visā miestā? Izmet lāstu, par ko tev nav varas, o, nekompetentais pigmeju pesteļotājs, un tas atgriezīsies un iegāzīs tev pa ģīmi. Vai, kā šajā gadījuma un tādējādi darot atriebību vēl saldāku — tas trāpa kādam, ko mīli."

Lūka sāka trīcēt, kaut nakts bija silta. Vai tā būtu patiesība? Vai viņa svelošajam lāstam pret cirka priekšnieku atbildēts, uzkraujot tēvam miega lāstu? Tādā gadījumā, Lūka šausmās nodomāja, viņš vainojams pie Lielā Miega. Pat ne lāča Suņa un suņa Lāča ienākšana viņa dzīvē neatlīdzinās par tēva zaudējumu. Bet, no otras puses, viņš bija pamanījis tēva lēnīgumu labu laiku pirms zvaigžņu dejām, varbūt šī zīmīte ir pretīgi meli. Lai tur vai kā, viņš bija apņēmies maitu liju bosenei neizrādīt, ka jūtas satriekts, tāpēc teica skaļā, stingrā balsī, tajā, ko izmantoja skolā lugās: "Man riebjas maitu lijas, atklāti sakot, un tāpēc nebrīnos, ka esat vienīgās radības, kas palikušas uzticamas tam briesmīgajam Kapteinim Āgam. Tā tik ir doma — paņemt maitu lijas cirkā! Tas jau vien parāda, kas viņš par cilvēku. Un šī arī," Lūka piebilda un saplēsa zirnīti driskās maitu lijai ciniskā knābja galā, "ir neģēļa vēstule, kurš mēģina izlikties, ka uzsūtījis manam tēvam slimību. Ir skaidrs, ka izdziedināt viņš nevienu nevar, bet visiem no viņa sametas slikti." Tad zēns saņēma visu dūšu, nodzina lielo putnu nost no palodzes un aizvēra logu ciet.

Maitu lijas aizlidoja izplūkātā ierindā, un Lūka trīcēdams sabruka gultā. Viņa suns un lācis bakstīja viņu purniem, bet tas viņu nenomierināja. Rašids bija Miegā, un viņš, Lūka, nespēja tikt vaļā no iedomas, ka viņš pats — un tikai viņš — uzsūtījis šo lāstu savai ģimenei.

Pēc negulētas nakts Lūka piecēlās pirms rītausmas un iezagās vecāku guļamistabā, kā bija tik bieži darījis laimīgākos laikos. Tur gulēja viņa tēvs, Miega, pie rokām viņam bija pieslēgtas caurulītes, lai viņu pabarotu, un monitors radīja viņa sirdspukstus kā robainu zaļu līniju. Patiesību sakot, Rašīds neizskatījās ne nolādēts un pat ne noskumis. Viņš izskatījās... laimīgs, it kā sapņotu par zvaigznēm, dejotu ar tām, kamēr viņš gulēja, dzīvotu pie tām debesīs, un smaidīja. Bet pēc izskata vien nevar spriest, tik daudz Lūka zināja,- pasaulē ne vienmēr ir tā, kā izskatās. Soraija gulēja uz grīdas, apsēdusies un atspiedusi muguru pie sienas. Neviens no vecākiem nepamodās, kā viņi aizvien bija darījuši, kad Lūka lavījās tiem klāt. Tas bija nomācoši. Lēni ejot, Lūka atgriezās savā istabā. Pa logu varēja redzēt, kā debesis pamazām top gaišākas. It kā jau ausmai vajadzētu cilvēkus iepriecināt, bet Lūka nespēja iedomāties neko tādu, par ko priecāties. Viņš piegāja pie loga un aizvilka aizkarus ciet, lai vismaz varētu kādu brīdi pagulēt tumsā un atpūsties, un tieši tad viņš ieraudzīja kaut ko neparastu.

Arā, ieliņā pie Halīfu nama, stāvēja kāds vīrs, ģērbies pazīstamā cinobra sarkanā platkreklā un pazīstamu, novalkātu panamu galvā, un nepārprotami novēroja māju. Lūka jau grasījās viņam uzsaukt vai pat sūtīt Lāci un Suni aizdzīt svešinieku prom, kad vīrs atmeta galvu atpakaļ un ieskatījās viņam tieši acīs.

Tas bija Rašīds Halīfa! Viņa tēvs stāvēja tur ārā, neteica neko, bet izskatījās pavisam pamodies!

Taču, ja Rašīds bija tur, ārā, ieliņā, tad kas guļ viņa gultā? Un, ja Rašīds guļ savā gultā, tad kas varētu būt tur, ārā? Lūkam reiba galva, un smadzenēm nebija ne jausmas, ko domāt; bet viņa kājas gan metās skriešus. Lāča un suņa pavadīts, Lūka skrēja, cik ātri spēdams, uz turieni, kur tēvs viņu gaidīja. Viņš basām kājām nesās lejā pa kāpnēm, paklupa, paspēra soli pa labi, brīdi jutās savādi noreibis, tad atguva līdzsvaru un izmetās ārā pa parādes durvīm. Cik brīnišķīgi, Lūka nodomāja. Rašīds Halīfa pamodies un kā nebūt izzadzies ārā pastaigāties. Viss būs labi.

2 Netētuks