Lūka un dzīvības uguns

Kopā ar Suni un Lāci skrienot ārā pa parādes durvīm, Lūka jutās visnotaļ savādi: it kā viņi būtu šķērsojuši neredzamu robežu,- it kā būtu atslēgts slepens līmenis un viņi būtu izgājuši cauri vārtiem, kas ļautu viņiem to izpētīt. Viņš viegli nodrebinājās, un arī lācis un suns nodrebinājās, kaut gan ausma nebija auksta. Pasaules krāsas bija savādas, debesis pārāk zilas, zeme pārāk brūna, māja mēļāka un zaļāka nekā parasti... un viņa tēvs nebija viņa tēvs, ja vien Rašīdam Halīfam nebija izdevies kaut kādā veidā kļūt daļēji caurspīdīgam. Šis Rašīds Halīfa izskatījās tieši tāpat kā slavenais Melšašāhs; viņam bija panama galvā un cinobra sarkanais platkrckls mugurā, un, viņam staigājot un runājot, kļuva skaidrs, ka viņa balss bija Rašīda balss, un arī viņa kustības precīzi kopēja oriģinālu; bet šim Rašīdam Halīfam varēja redzēt cauri — ne skaidri, bet duļķaini, it kā viņš būtu pa pusei īsts un pa pusei... gaismas triks. Pirmajai ausmai kaut ko augstu debesīs čukstam, stāva caurskatāmība kļuva vēl redzamāka. Lūkam sareiba galva. Vai ar tēvu kaut kas noticis? Vai šis caurspīdīgais tēvs ir kaut kāds... kaut kāds... “Vai tu esi kaut kāds spoks?" viņš klusi pajautāja. "Tu noteikti esi kaut kas īpašs un pārsteidzošs, un tas ir maigi teikts."

"Vai man ir balts palags mugurā? Vai es žvadzinu ķēdes? Vai es tev izskatos kā vampīrs?" rēgs nicīgi noprasīja. "Vai tev no manis bail? Okei, uz to vari neatbildēt. Lieta tāda — nav ne spoku, ne rēgu, un tāpēc es neesmu tāds. Un, atļaušos norādīt, ka šobrīd esmu tikpat pārsteigts kā tu."

Lācim spalvas bija sacēlušās gaisā, bet Suns apjucis purināja galvu, it kā tik tikko būtu sācis kaut ko atcerēties. "Kāpēc tu esi pārsteigts?" Lūka pavaicāja, cenzdamies izklausīties pašpārliecināti. "Ne jau tu redzi man cauri, galu galā." Caurspīdīgais Rašīds Halīfa panācās tuvāk, un Lūkam bija jāpiespiež sevi nemukt prom. "Es te neesmu tevis dēļ," viņš teica. "Tāpēc, hmm, ir neparasti, ka tu esi pārnācis pāri, būdams pie pilnas veselības. Un tavs suns un lācis arī, starp citu. Tas viss ir ārkārtīgi neierasti. Tiek uzskatīts, ka Robeža nav tik viegli ignorējama."

"Ko tu gribi teikt?" Lūka noprasīja. "Kāda Robeža? Kāpēc tu esi te ?"

Uzdodams otro jautājumu, viņš jau zināja atbildi, un tā padzina pirmo jautājumu prom no prāta.

"Ā," zēns sacīja. "Ā. Tad mans tēvs ir...?"

"Vēl ne," caurspīdīgais Rašīds atbildēja. "Bet es pēc dabas esmu pacietīgs."

"Ejiet prom," Lūka teica. "Jūs tc neviens negrib, Mister... un vispār, kā jūs sauc?"

Caurspīdīgais Rašīds pasmaidīja draudzīgu smaidu, kas kaut kādā veidā nebija gluži draudzīgs. "Es," viņš sāka skaidrot laipnā balsī, kas nezin kāpēc nelikās pilnīgi laipna. "Es esmu tava tēva nā—"

"Nesaki to vārdu!" Lūka iekliedzās.

"Es cenšos pateikt, ja vien man ļautu turpināt," rēgs uzstāja, "katram nā—"

“Nesaki to!" Lūka nokliedza.

"— ir citāda," rēgs sacīja. "Divu vienādu nav. Katra dzīva būtne ir individualitāte, kas nelīdzinās nevienam citam; viņu dzīvēm ir vienreizēji un personiski sākumi, personisks un vienreizējs vidus, un, no tā izrietoši, beigās, katram ir sava vienreizēja un personiska nā—"

"Nevajag!" Lūka sauca.

"— un es esmu tava tēva vai pavisam drīz par tādu kļūšu, un tad tu vairs nevarēsi redzēt man cauri, jo tad es būšu tas īstais, bet viņa — piedod, ka man tas jāsaka — vispār vairs nebūs."

"Neviens manu tēvu nepaņems," Lūka kliedza. "Pat ne jūs, mister — kā jūs tur sauc — briesmustāst!"

"Neviens," caurspīdigais Rašids sacīja. "Jā, vari saukt man tā. Tas es esmu. Tas Neviens, kas tavu tēvu paņems: tieši tā, es esmu tas Neviens, par ko te ir runa. Es esmu, teiksim tā, tavs Netētuks."

"Nieki," Lūka attrauca.

"Nē, nē," caurspīdīgais Rašīds viņu izlaboja. "Baidos, ka Nieki te nav iejaukti. Tu sapratīsi, ka es neesmu nekāds Nieka vīrs."

Lūka apsēdās uz mājas ieejas kāpnēm un saķēra rokās galvu. Netētuks. Viņš saprata, ko caurspidigais Rašīds viņam teica. Tēvam izbalojot, Rašīda rēgs pieņemsies spēkā, un beigu beigās būs tikai šis te Netētuks, un tēva nebūs nemaz. Tomēr vienu viņš zināja droši: viņš nebija gatavs iztikt bez tēva. Viņš nekad nebūs tam gatavs. Pārliecība par šo zināšanu auga viņā un deva viņam spēku. Tur tikai viena lieta līdzēs, viņš teica pats sev. Šis, šis Netētuks ir jāaptur, un viņam jāizdomā, kā to izdarīt.

"Taisnību sakot," Netētuks ierunājās, "pilnīgas atklātības garā, man jāatkārto, ka tu jau esi sasniedzis kaut ko neparastu — šķērsojot līniju, es domāju —, tāpēc iespējams, ka esi spējīgs uz vēl kaut ko neparastu. Varbūt tu vari īstenot pat to, par ko sapņo,- varbūt — ha! ha! — tev pat izdosies panākt manu iznīcību! Pretinieks! Cik tīkami! Cik nenoliedzami... mīļi\ Kāds satraukums!"

Lūka pacēla skatienu. "Ko tieši jūs ar to domājat, "šķērsojis līniju"?" viņš pavaicāja.