Lūka un dzīvības uguns

"Šeit, kur tu esi, nav tur, kur tu biji," Netētuks izpalīdzīgi paskaidroja. "Šis te, viss šis, ko tu redzi, nav tas, ko tu redzēji pirmīt. Šī ieliņa nav tā ieliņa, šī māja nav tā māja, un šis tētuks, kā jau es paskaidroju, nav tas. Ja visa tava pasaule paspertu pussolīti pa labi, tad tā saskrietos ar šo pasauli. Ja tā paspertu pussolīti pa kreisi... nu, tagad par to nerunāsim. Vai redzi, cik šeit visas krāsas spilgtākas nekā mājās? Ši te, redzi... man, patiesibā, nemaz nevajadzētu tev to stāstīt... ir Burvju Pasaule."

Lūka atcerējās paklupienu durvju ailē un īso, bet spēcīgo reibuma sajūtu. Vai tas bija robežas šķērsošanas brīdis? Un vai viņš paklupa pa labi vai pa kreisi? Laikam taču pa labi, vai ne? Tātad te viņš ir aizgājis pa Labi? Bet vai tā būtu viņam vislabākā Taka? Vai tad viņam kā kreilim nebūtu pienācies pakrist pa kreisi?... Viņš aptvēra, ka pats nesaprot, ko ar to domā. Kāpēc lai viņš vispār būtu uz kaut kādas Takas, nevis vienkārši ieliņā pie savas mājas? Kur tāda Taka varētu aizvest, un vai viņam maz vajadzētu domāt par iešanu pa to? Vai viņam nevajadzētu domāt tikai par to, kā tikt prom no šā biedējošā Netētuka un tikt atpakaļ paša guļamistabas drošībā? Visu šo Burvestību viņam bija par daudz.

Lūka, protams, zināja par Burvju Pasauli. Viņš bija uzaudzis, katru dienu klausīdamies tēva stāstos par to, un bija tai ticējis, bija pat zīmējis tās kartes un attēlojis to gleznās — kur Vārdu Plūdi krita Gudrības Ezerā, un Zinību Kalnu un Dzīvības Uguni, visas tās lietas,- tomēr viņš neticēja tai gluži tāpat, kā ticēja ēdamgaldiem vai ielām, vai vēdergraizēm. Tas nebija pa īstam, tā kā mīlestība ir pa īstam vai nelaime, vai bailes. Tā bija pa īstam tāpat, ka stāsti ir pa īstam, kamēr tu tos lasi, vai karstuma izsauktās mirāžas, iekams nepieej tām par tuvu, vai sapņi, kamēr tu sapņo.

"Tad šis ir sapnis, ja?" Lūka nodomāja, un caurspīdīgais Rašīds, kurš dēvēja sevi par Netētuku, lēni, domigi pamāja. "Tas noteikti būtu izskaidrojums šai situācijai," viņš patīkami atbildēja. "Kāpēc to nepārbaudīt? Ja šis patiesi ir sapnis, tad varbūt tavs suns un tavs lācis vairs nebūtu mēmi dzīvnieki. Redzi, es zinu tavu slepeno fantāziju. Tu gribētu, lai viņi runā, vai ne? — lai runā tavā valodā un stāsta tev stāstus. Es nešaubos, ka viņiem būtu ārkārtīgi interesanti stāsti stāstāmi."

"Kā jūs to zināt?" Lūka noprasīja satriekts, un jau atkal atbilde viņam ienāca prātā, tiklīdz jautājums bija izteikts. "Ā. Jūs zināt, jo mans tēvs to zina. Es vienreiz ar tēvu par to runāju, un viņš teica, ka izdomās stāstu par runājošu suni un lāci."

"Tieši tā," Netētuks mierīgi atbildēja. "Viss, kas tavs tēvs ir bijis, viss, ko viņš ir zinājis un teicis, un darījis, pamazām pārnāk pie manis. Bet nav pieklājīgi, ka es nelaižu citus pie vārda," viņš turpināja. "Esmu pārliecināts, ka tavi draugi cenšas pievērst sev tavu uzmanību."

Lūka pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka suns Lācis bija pieslējies uz pakaļkājām un kāsēja kā tenors operā. Tad viņš sāka dziedāt — šoreiz ne rējieniem, kaucieniem vai suniskiem smilkstiem, bet skaidriem, saprotamiem vārdiem. Viņš dziedāja ar vieglu, ārzemniecisku akcentu, kā ciemiņš no citas valsts, bet vārdi bija gana skaidri, un to stāstītais stāsts — mulsinošs.

“O, esmu Baraks no It-Barakiem,

Sendienu suņcilvēkiem, ne mirstīgiem,

Burvju vanaga olas dzemdinātiem,

Dziedāt un kauties mēs pratām,

Mīlēt un tērgāt mēs pasaulē nācām,

Nokaut nevienam mūs nebija varas.

Jā, esmu Baraks no It-Barakiem,

Tūkstošiem gadu vecāks un vēl,

Melnās pērles ēdis, meitas precējis,

Savā pasaulē valdījis kā sprogains grāfs,

Un dziedājis viegli kā eņģel’s.

Šī ir tā It-Baraku dziesma,

Tūkstošiem gadu veca, tas tiesa,

Bet pār mums nāca ķīniešu lāsts,

Un mēs nu pūdeļi, mopši un kranči,

Mūsu valstībā plūstošās smiltis un purvi,

Vairs nedziedam, nu tikai riet vairs spējam,

Nu ejam uz četrām kājām, ne divām."

Tad bija lāča Suņa kārta. Ari viņš saslējās uz pakaļkājām un sakrustoja ķepas uz krūtīm kā skolas puika daiļrunāšanas konkursā. Tad viņš ierunājās skaidrā cilvēku valodā, un viņa balss skanēja pārsteidzoši līdzīgi Lūkas brāļa Hārūna balsij, un Lūka, to izdzirdējis, gandrīz apgāzās. Netētuks viņu izglāba, sargājoši pastiepis roku, itin kā būtu īstais Rašīds Halīfa.