Lūka un dzīvības uguns

.

tumšzilos šortos un garu nūju, garām ejot, nožāvājās. Govis vēl gulēja uz ietves, un cilvēki tāpat, bet riteņi un skūteri jau pildīja ielas. Garām braucošs autobuss, piebāzts lidz augšai, veda cilvēkus uz ražošanas zonu, kur kādreiz pacēlās skumju fabrikas. Kahani dzīve bija mainījusies, un skumjas vairs nebija pilsētas galvenā eksportprece kā tolaik, kad Lūkas brālis Hārūns bija mazs. Arī pieprasījums pēc īgņzivim bija krities, un ļaudis labprātāk ēda garšīgākus produktus no tālienes, tādus kā dienvidu smaidzušus un ziemeļu cerībbriežus, un aizvien vairāk un vairāk veģetāros ēdienus, ko varēja dabūt Ķiršudārza veikalos, kuri tika vērti vaļā, kur vien tu paskatījies. Cilvēki gribēja justies labi, pat ja nekā īpaši laba nebija, un tāpēc skumju fabrikas bija slēgtas un pārtaisītas par Aiz-mirstībām, milzīgiem tirdzniecības centriem, kurp visi devās dancot, iepirkties, izlikties un aizmirst. Taču Lūka nebija noskaņots sevi maldināt. Viņš pieprasīja atbildes.

"Nekādu mistifikāciju," viņš stingri noteica. "Tiešas atbildes uz tiešiem jautājumiem, lūdzu." Nu viņam bija jāpacīnās, lai valdītu pār savu balsi, bet viņam izdevās, un viņš apspieda šausmīgās sajūtas, kas pildīja visu viņa ķermeni. "Pirmkārt," viņš nokliedza, "kas jūs sūtīja? No kurienes jūs nākat? Kur —" un te Lūka uz brīdi apklusa, jo nākamais jautājums bija briesmīgs, "... kad jūsu... darbs... ir galā... ja tas būs galā... kāds tas nebūs... bet, ja tas būtu galā... kur jūs plānojat doties?"

"Tas ir pirmkārt, otrkārt un treškārt, ja esam precīzi," Netētuks atbildēja, noskatoties, kā, par šausmām to vērojošajam Lūkam, govs pastaigājoties izgāja viņam tieši cauri un devās tālāk savās darīšanās. "Bet neecēsimies," viņš piebilda un vienu garu, klusu brīdi dziļi domāja. "Vai tu zini, kas ir," viņš beidzot teica, "Blīkšķis?"

"Lielais Blīkšķis?" Lūka pavaicāja. "Vai kāds cits Blīkšķis, par ko es neko nezinu?"

"Blīkšķis bija tikai viens," Netētuks teica, "tāpēc īpašības vārds Lielais ir lieks un bezjēdzīgs. Blīkšķis būtu Lielais tikai

tad, ja būtu vismaz vēl viens Mazais vai Vidējais, vai pat Lielāks Blīkšķis salīdzināšanai."

Lūka negribēja šķiest laiku strīdos. "jā, esmu par to dzirdējis," viņš sacīja.

"Tad pasaki man," Netētuks teica, "kas bija pirms Blīkšķa?"

Nu, tas bija viens no tiem Varenajiem jautājumiem, uz kuriem Lūka bija bieži mēģinājis atbildēt, bet bez īpašām sekmēm. "Kam īsti tas Blīkšķis gadījās?" viņš sev vaicāja. "Un kā gan viss varēja uziet gaisā ar Blīkšķi, ja tur vispār nekā nebija?" Domājot par Blīkšķi, piemetās galvassāpes, un tāpēc, protams, viņš par to daudz nedomāja.

"Es zinu, kādu atbildi jūs gaidāt," viņš teica. "Jūs gaidāt atbildi "Nekas", bet, godīgi runājot, man tas īsti nepielec. Un vispār," viņš piebilda tik stingri, cik spēja, "tam nav nekāda sakara ar tematu, ko apspriežam."

Netētuks pakratīja pirkstu viņam zem deguna. "Gluži pretēji, mans topošais slcpkavniek," viņš sacīja, "tam ir gan sakars. Jo, ja reiz Visums varēja izsprāgt no Nekā un tad vienkārši Būt, vai tu nesaproti, ka arī pretējais var būt taisnība? Ka ir iespējams ie-sprāgt un ne-būt, tāpat kā iz-sprāgt un Būt? Ka visi cilvēki, Napoleons Bonaparte, piemēram, vai imperators Akbars, vai Andželīna Džolija, vai tavs tēvs, varētu vienkārši atgriezties pie Nekā, kad reiz ir... galā? Ar tādu

Mazo — Ne-Blīkški?"

"Ne-Blīkšķi?" Lūka atkārtoja, mazliet apjucis.

"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Nevis izplešanās, bet aizvēršanās."

"Vai jūs man stāstāt," Lūka teica, juzdams sevī kāpjam dusmas, "ka mans tēvs iesprāgs Nekamā? Vai to jūs gribat pateikt?"

Netētuks neatbildēja.

"Un kā tad ar dzīvi pēc nā—" Lūka iesāka, aprāvās, iesita sev pa galvu un pārformulēja teikumu. "Kā tad ar Paradīzi?"

Netētuks neko neteica.

"Vai jūs gribat teikt, ka tā nepastāv?" Lūka uzstāja. "Jo, ja jūs gribat to pateikt, tad es šajā pilsētā pazīstu daudz cilvēku, kas ar jums dedzīgi pastrīdētos."

Ne vārda no Netētuka.

"Jūs pēkšņi esat kļuvis ļoti kluss," Lūka dusmīgi noteica. "Varbūt jūs ar' nemaz nezināt tik daudz atbilžu, cik izliekaties. Varbūt nemaz neesat tik baigi varens, kā esat iedomājies."

"Neliecies par viņu ne zinis," lācis Suns noteica savādi līdzigi vecākajam brālim. "Tev tiešām tagad laiks iet mājās. Mamma uztrauksies," suns Lācis sacīja.

Lūka vēl nebija apradis ar dzīvnieku runas spējām. "Es gribu dabūt atbildi, pirms eju," viņš spītīgi sacīja.

Netētuks pamāja — lēni, it kā viņa saruna ar kādu neredzamo būtu tikko beigusies. "Varu pateikt tev, lūk, ko," viņš sacīja. "Kad mans darbs būs galā, kad būšu uzsūcis tava tēva... nu, lai paliek, ko es būšu uzsūcis," viņš steigšus piebilda, redzēdams izteiksmi Lūkas sejā, "tad es — jā, es pats — ie-sprāgšu. Es sabrukšu sevi, un vairs ne-Būšu."

Lūku tas satrieca. "Jūs? Tad jūs nomirsit?"