Lūka un dzīvības uguns

"Es neredzu nākotni, un šķiet, ka tā tam jābūt," Lūka nodomāja un pagriezās, lai paskatītos uz otru pusi, kur redzamība kādu gabalu bija laba, gandrīz pat tik tālu, cik viņa skatiens sniedzās, bet arī tur aizmugurē bija migla, to viņš zināja; daļu savas pagātnes viņš bija aizmirsis, un par Visuma pagātni pārāk daudz nezināja. Te viņa priekšā plūda Tagadne — spoža, valdzinoša, un viņš bija tik ļoti aizņemts ar tās apskatīšanu, ka nepamanīja Upes Veci, iekams vīrs ar garo bārdu nepienāca pavisam viņam klāt. Rokās tam bija Terminators — milzīgs zinātniskās fantastikas bliezējs —, un viņš iešāva Lūkam tieši sejā.

TRRRATRATATĀ!

"Interesanti," Lūka nodomāja, sasprāgdams miljoniem spīdīgos gabaliņos, "ka es vēl spēju domāt." Viņš nebija domājis, ka, būdams tikko izārdīts ar milzīgu bliezēju kā no zinātniskās fantastikas, spēsi vēl padomāt. Un nu miljons spīdīgie gabaliņi bija kā nebūt savākušies kopā mazā čupiņā, un suns Lācis un lācis Suns tai blakus no ciešanām raudāja, un tagad miljons gabaliņu atkal savienojās, ar klusām, spīdīgām piesūkšanās skaņām, un nu — paukš! — te nu viņš bija, atkal vienā gabalā, atkal viņš pats, stāvēja uz Dambja lidzās Nctētukam, kurš šķita uzjautrināts, un Upes Veci nekur nemanīja.

"Tev paveicās," Netētuks domīgi noteica, "ka es tev sākumā iedāvināju pāris rezerves dzīvību. Tev derētu savākt vēl kādas, pirms viņš atgriežas, un arī izdomāt, ko ar viņu iesākt. Viņš ir negants večuks, bet kaut kā ar viņu var tikt galā. Tu jau zini, kā tās lietas notiek."

Un Lūka saprata, ka zina gan. Viņš paskatījās apkārt. Lācis Suns un suns Lācis jau bija ķērušies pie darba. Lācis izrakņāja visu apkārtni, un, kā tad, visur atradās kauli — sīki, kraukšķoši kauliņi, vienas dzīvības vērti, ko Lācis spēja samalt un norīt vienā acumirkli, un bija arī lielāki kauli, kurus bija jāvelk ārā no zemes un kārtīgi jāgrauž, un tie katrs bija starp desmit un simts dzīvību vērti. Pa to laiku lācis Suns bija pazudis kokos, kas auga Dambja krastos, meklēdams zaros paslēptos simts dzīvību vērtos bišu stropus, un pa ceļam nosita un aprija nezin cik viendzīvības zelta bišu. Dzīvības bija visur un visā — nomaskētas par akmeņiem, dārzeņiem, krūmiem, kukaiņiem, puķēm vai par pamestiem saldajiem batoniņiem, vai burbuļūdens pudelēm,- trusis, kas traucas tev pa priekšu, varēja būt dzīvība, vai arī spalviņa, ko vēsmiņa atpūtusi tev pie paša deguna. Ātri atrastas, ātri ievāktas, dzīvības bija šis pasaules sīknauda, un, ja pāris pazaudēji, tas nekas; vienmēr varēja dabūt vēl.

Lūka sāka medīt. Viņš ķērās pie saviem iecienītākajiem paņēmieniem. Aizvien ir vērts iespert pa celmiem un izčamdīt kādu krūmu. Palecoties gaisā un smagi piezemējoties abām kājām, varēja nokratīt dzīvības no kokiem un pat likt tām krist kā lietum no tukša gaisa. Vislabāk, Lūka atklāja, bija sist savādajiem, ķegļiem līdzīgajiem radījumiem ar apaļiem dupšiem, kas laiski lēkāja pa Promenādi — eleganto, kokiem apaugušo celiņu gar Dambi. Kad tiem iespēra, radījumi nevis apgāzās, bet traki valstījās no vieniem sāniem uz otriem, ķiķināja un baudā kliedza, saukdami kā ekstāzē: "Vēl! Vēl!", bet Lūkas meklētās dzīvības tikmēr muka no tiem ārā kā spīdīgas vaboles. (Kad Spārdāmdupšiem beidzās dzīvības vaboles, tie bēdīgi teica: "Vairs ne, vairs ne," nodūra galviņu un nokaunējušies aizlēkāja prom.)

Kad Lūkas atrastās dzīvības nokrita uz Dambja, tās uzreiz ieguva mazu zelta ritenīšu apveidu un tūlīt pat laidās prom, un Lūkam vajadzēja tās panākt, piesargoties, lai pats nenokristu no Dambja Laika ūdeņos. Viņš sagrāba pilnas riekšavas dzīvību un sabāza tās kabatās, kur tās, klusītēm nodžinkstot, izšķīda un kļuva par daļu no viņa; un tajā brīdī viņš pamanīja, ka viņam mainās redze. Redzes lauka kreisajā augšējā stūrī kaut kādā veidā bija iekārtojies trīsciparu skaitītājs; tas tur bija vienā un tajā pašā vietā, lai kur viņš skatītos un lai cik stipri berzētu acis; un, kad viņš rija vai uzsūca savas daudzās dzīvības, skaitlis palielinājās, turklāt visu laiku klusi dūca. Viņš saprata, ka itin viegli spēj pieņemt šo jauno parādību. Viņam vajadzēs zināt rezultātu, jo, ja dzīvības izbeigsies, tad arī spēle būs galā un varbūt arī tā otra veida dzīve, īstā, ko viņam vajadzēs, ja un kad viņš atgriezīsies īstajā Pasaulē, kurā viņa īstais tēvs, kuram izmisīgi vajag viņa palīdzību, guļ Miegā.

Viņš bija savācis 315 dzīvību (tā kā skaitlis viņa personiskā ekrāna augšējā kreisajā stūrī bija trīsciparu, viņš nojauta, ka maksimālais iespējamais savācamais daudzums laikam ir 999), kad Dambī atkal uznāca Upes Vecis, atkal ar savu Terminatoru rokā. Lūka paskatījās apkārt, pārbijies lūkodamies pēc kādas paslēptuves un vienlaikus arī izmisīgi mēģinādams atcerēties, ko tēvs bija viņam stāstījis par Veci, kurš, kā šķita, nebija tikai viens no Rašīda Halīfas izdomājumiem, vai arī — varbūt Upes Vecis atradās Burvju Pasaulē tieši tāpēc, ka Rašīds Halīfa bija viņu izdomājis. Lūka atcerējās tēvu stāstām to stāstu:

"Upes Vecim bārda gara kā upe,

Tāpēc ka izlīdis pats ir no upes,

Šaujamo rokā, uz mutes nav kritis,