Lūka un dzīvības uguns

"Koka miza," Lūka uzreiz sacīja un spēra pretī savu mīklu: "Vienkājim smaga galva."

"Kāposts," Vecis atcirta. "Ko tu vari paturēt, kaut esi devis otram?"

"Savu vārdu. — Man ir mazs namiņš, un es dzīvoju tur viens. Tam nav ne durvju, ne logu; ja gribu iziet ārā, jāizlaužas cauri sienai."

"Ola. — Kas raud bez acīm?"

"Lietus. — Laižas bez spārniem, kauc bez rīkles?"

"Viesulis. — Kas tek dienu un nakti?"

"Upe. — Kas pastāv jau miljons gadu, bet nekad nav vecāks par mēnesi?"

"Mēness. — Kad nezini, kas tas ir, tad tas ir kaut kas, bet, kad zini, kas tas ir, tad tas nav nekas."

"Tas ir viegli," Lūka sacīja, pavisam aizelsies. "Mīkla."

Viņi riņķoja viens ap otru aizvien atrak un ātrāk, un miklas nāca aizvien straujāk un straujāk. Un tas bija tikai sākums, Lūka zināja,- drīz nāks skaitļu mīklas un stāstu mīklas. Grūtās lietas vēl priekšā. Viņš nezināja, vai pēdējo gājienu izturēs, tāpēc nedrīkstēja pieļaut, ka Vecis nosaka sacīkšu ātrumu un garu. Bija laiks izspēlēt džokeri.

Viņš pārstāja riņķot un savilka seju visdrūmākajā izteiksmē. "Kas," viņš vaicāja, "no rīta iet uz četrām, pusdienā uz divām, bet vakarā uz trim kājām?"

Arī Upes Vecis mitējās riņķot, un viņa balsī pirmo reizi varēja manīt vājumu, bet locekļos — trīsas. "Kādu spēli tu spēlē?" viņš vāri noprasīja. "Tā ir visslavenākā mīkla pasaulē."

"Jā, ir gan," Lūka teica, "bet tu velc laiku. Atbildi."

"Četras kājas, divas kājas, trīs kājas," Upes Vecis sacīja. "To visi zina. На! Tā taču vecākā mīkla uz pasaules!"

(“Briesmone, ko sauca par Sfinksu, ” Rašīds Halīfa mēdza stāstīt Lūkam, “sēdēja Tēbu pilsētas pievārtē un izaicināja katru garāmejošu ceļinieku uzminēt viņas mīklu. Kad viņiem neizdevās, viņa tos nogalināja. Tad kādu dienu tur gadījās iet vienam varonim, kurš zināja atbildi." — “Un ko tad Sfinksa iesākal" Lūka vaicāja tēvam. — “Viņa pašter-minējās,” Rašīds atbildēja.

“Un kāds bija tās mīklas atminējumsf” Lūka gribēja zināt. Bet Rašīdam Halīfam bija jāatzīst: lai cik reižu viņš būtu klausījies to nolāpīto stāstu, viņam nekādi neizdodoties atcerēties mīklas atminējumu. “Tāpēc tā vecā Sfinksa,” viņš sacīja ne pārlieku saskumis, “mani noteikti notiesātu.")

"Nu, kas ir," Lūka uzsauca Upes Vecim. "Tavs laiks beidzies."

Upes Vecis pārbijies raudzījās apkārt. "Es tik un tā varētu tevi sašķaidīt," viņš sacīja.

Lūka papurināja galvu. "Tu zini, ka nevari vis," viņš sacīja. "Tagad nē, vairs nē." Tad Lūka pieļāva mazliet sapņaināku sejas izteiksmi. "Arī mans tēvs nekad nespēja atcerēties atbildi," viņš teica. "Un šī ir mana tēva Burvju Pasaule, un tu esi viņa Mīklu Vīrs. Tāpēc tu nevari zināt to, ko viņš nespēja atminēties. Un tagad tevi piemeklēs Sfinksas liktenis."

"Neatgriezēšana," Upes Vecis klusītēm noteica. "Jā. Tas ir taisnīgi." Un tad bez liekas kavēšanās, bez liekas jūtinā-šanās viņš pacēla savu Terminatoru, uzgrieza kloķi uz maksimālo, pagrieza ieroci pret sevi un izšāva.

"Atbilde ir cilvēks," Lūka sacīja tukšam gaisam, kamēr sīkas, spīdīgas Upes Veča drumslas pagaisa nekurienē, "kas, bērns būdams, rāpo uz visām četrām, pieaudzis iet stāvus, bet vecumā atbalstās uz spieķa. Atbilde ir: cilvēks. To zina visi."

Vārtsarga aiziešana uzreiz atsedza Vārtus. Dambja malā brīnumaini pavērās akmens arka, režģis, ap kuru vijās buganviju ziedi, un viņpus tās Lūka saskatīja elegantu kāpņu laidienu, kas veda līdz Upes malai. Ejas kreisajā kolonnā bija iestrādāta zelta poga. "Es tavā vietā to nospiestu," Nctētuks ieminējās. — "Kāpēc?" Lūka pavaicāja. "Tas ir tāpat kā nospiest durvju zvanu, lai ieaicina iekšā?" — Netētuks papurināja galvu. "Ne," viņš pacietīgi atbildēja. "Nē, tas ir tāpat kā saglabāt savu Līmeni, lai nākamreiz, kad pazaudēsi dzīvību, tev nav vairs šeit jāatgriežas un nav vēlreiz jācīnās ar Upes Veci. Var gadīties, ka nākamreiz viņš vairs uz tavu triku neuzrausies."

Lūka, juzdamies mazliet stulbi, nospieda pogu, uz ko par atbildi īsi noskanēja mūzika, puķes ap velvēto eju izauga lielākas un kļuva krāsainākas, un Lūkas redzes laukā parādījās jauns skaitītājs, Šoreiz — augšējā labējā stūrī, viencipara skaitītājs, kas rādīja "1". Viņš prātoja, cik Līmeņus vajadzēs pārvarēt, bet pēc muļķības ar "Saglabāt" pogu Lūka nolēma, ka šis nav īstais bridis to vaicāt.