Lūka un dzīvības uguns

Lūka zināja, ka nevar atļauties pievērst uzmanību draugu bažām, un soļoja lejup uz milzīgo kuģi, kura nosaukums, trekniem burtiem uzrakstīts uz pakaļgala, bija Argo. Viņa tēvs izbaloja, kamēr Netētuks sabiezēja, tāpēc meklējumi bija vēl jo neatliekamāki. Lūkam bija pilna galva ar jautājumiem, uz kuriem viņš nezināja atbildes, grūtajiem jautājumiem par paša Laika Dabu. Ja Laiks ir Upe, mūžīgi plūstoša — un te tā bija, te bija Laika Upe! — vai tas nozīmēja, ka Pagātne vienmēr būs te un ka ari Nākotne jau pastāv? Tiesa, viņš nespēja tās saskatīt, jo tās tina dūmaka — kas varēja būt arī mākoņi vai migla, vai smogs —, bet tām taču noteikti tur jābūt, jo kā gan citādi būtu upe? Bet, no otras puses, ja Laiks plūst kā Upe, tad taču Pagātne ir jau aizplūdusi, un, ja tā, tad kā lai viņš tiek atpakaļ un atrod Dzīvības Uguni, kas deg Zinību Kalnā, kas paceļas pie Dienu Ausmas izgaismotā Gudrības Ezera? Un, ja pagātne ir jau aizplūdusi prom, kas tad ir tur, atpakaļ, Upes iztekā? Un, ja Nākotne jau pastāv, tad varbūt tam, ko Lūka vēl izdarīs, nav nekādas jēgas, jo, lai kā viņš censtos glābt tēva dzīvību, varbūt Rašīda Halīfas liktenis ir jau izlemts. Bet, ja viņa rīcība var, kaut daļēji, veidot Nākotni, vai tad Upe plūdīs citādi, atkarībā no tā, ko viņš darīs? Un kas notiks ar stāstu straumēm? Vai tās sāks stāstīt citādus stāstus? Un kas ir taisnība: (aļ cilvēki rada vēsturi, un Laika Upe Burvju Pasaulē pieraksta to sasniegumus, vai (b) Upe rada vēsturi, un cilvēki Reālajā Pasaulē ir bandinieki mūžīgajā spēlē? Kura Pasaule ir reālāka? Un kurš, beigu beigās, par to atbild? A, un vēl viens jautājums, varbūt visneatliekamākais no visiem: kā viņš vadīs Argot Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, kas nekad nebija vadījis automašīnu vai stāvējis pie motorlaivas stūres; no Suņa un Lāča nekādas jēgas nebūs, un Netētuks bija izstiepies uz klāja, uzlicis panamu sev uz sejas un aizvēris acis.

"Okei," Lūka drūmi nodomāja, "cik sarežģīti tas varētu būt?" Viņš blenza uz komandtiltiņa instrumentiem. Slēdzis, ar kuru, visticamāk, nolaiž riteņus, kad Argo ir uz zemes, un tos paceļ, kad Argo nonāk ūdenī; un šī poga, kas, būdama visai uzskatāmi zaļa, bija "aiziet", un līdzās tai cita, kas, tikpat uzskatāmi sarkana, nozīmē "stop", un tad vēl ši svira, kuru viņš laikam varētu pabīdīt uz priekšu, lai brauktu uz priekšu, un varbūt vēl vairāk uz priekšu, lai brauktu vēl ātrāk; un šis rats, kurš tad stūrēs; un vēl visādas ciparnīcas un skaitītāji, un rādītāji un mērinstrumenti, par kuriem viņš, visticamāk, var vienkārši nelikties ne zinis.

"Saturieties," viņš paziņoja. "Aiziet."

Kaut kas notika tik spēji, ka Lūka īsti nesaprata, kā vai kas tas bija, bet jau pēc brīža amfībiskā mašīna ar reaktīvo dzinēju metās apkārt un apkārt milzīga ūdens vidū, un tad viņi visi bija ūdenī, un atvars rāva viņus iekšā, un Lūka tik tikko paspēja iedomāties, vai viņus apēdis Slimzives vai kādi citi ūdeņaini zvēri, un tad zaudēja samaņu un atguvās pēc brīža atpakaļ piestātnē, kāpdams iekšā Argo un domādams: "Cik sarežģīti tas varētu būt?" — un vienīgā zīme par to, ka bija kaut kas atgadījies, bija tā, ka mazais skaitītājs redzes lauka augšējā kreisajā stūrī bija nokrities par vienu dzivību: 998. Netētuks atkal snauduļoja uz Argo klāja, un Lūka iesaucās, "Nepalīdzēsit?" Bet Netētuks nepakustējās, un Lūka saprata, ka ar šo lietu vajadzēs tikt galā pašam. Varbūt tās ciparnīcas un mērinstrumenti tomēr ir svarīgāki, nekā viņš bija iedomājies.

Otrajā piegājienā viņam izdevās neapmest Argo otrādi, bet nekur tālu viņš netika, jo atkal sākās atvars, kas grieza kuģi uz riņķi vien. "Kas te notiek?" Lūka kliedza.

Netētuks pacēla cepuri un atbildēja: "Laikam būs Mutuļi." Bet kas tie Mutuļi tādi ir? Argo griezās aizvien ātrāk un ātrāk, un kuru katru bridi to atkal ieraus iekšā.

Netētuks piecēlās sēdus. "Hmm," viņš noteica. "Jā. Skaidrs, ka Mutuļi ir kaut kur tepat tuvumā." Viņš paskatījās lejup ūdenī, salika rokas ap muti un kliedza: "Nelson! Dvcina! Fišer! Beidziet spēlēties! Ejiet kaciniet kādu citu!" Bet tad Argo parāva zem ūdens, un atkal viss aptumšojās, un viņi bija atpakaļ piestātnē, un skaitītājs rādija 997. "Zivis," Netētuks īsi noteica. "Mutuļzivis. Mazi, veikli maitas. Mīļākā izklaide — sacelt virpuļus." — "Un ko lai ar tiem iesāk?" Lūka gribēja zināt. — "Tev jātiek skaidrībā," Netētuks sacīja, "kā tas ir, ka cilvēkiem izdodas nokļūt atpakaļ Pagātnē."

"Laikam... atceroties?" Lūka minēja. "To neaizmirstot?"

"Ļoti labi," Netētuks sacīja. "Un kurš nekad neaizmirst?"

"Zilonis," Lūka atbildēja, un tad viņš pamanīja smieklīgas radības ar pīles augumu un lielu ziloņu galvu, kas šūpojās

ūdeni netālu no vietas, kur bija pietauvots Argo. "Ā," viņš lēni sacīja atcerēdamies, "te, Burvju Pasaulē, arī Ziloņ-putns."

"Tiešs trāpījums," Netētuks atbildēja. "Ziloņputni visu mūžu dzer no Laika Upes_; neviens tik daudz neatceras kā viņi. Un, ja gribi ceļot augšup pa Upi, tad tev vajadzīga Atmiņu Degviela. Reaktīvais dzinējs tev neko nepalīdzēs."