Lūka un dzīvības uguns

Laika Upe, kas kopš brīža, kad Lūka to pirmo reizi ieraudzīja, bija klusi plūdusi, nu čumēja un mudžēja. Šķita, ka tajā peld visvisādas savādas radības un uznirst no dzīlēm — savādas, bet Lūkam pazīstamas no tēva stāstiem: garie, resnie, aklie, bālganie tārpi, kuri, kā Netētuks atgādināja, bija spējīgi izgrauzt Caurumus pašā Laika Audeklā, panira zem Tagadnes virsmas, lai no jauna iznirtu neiespējami tālā Pagātnes vai Nākotnes punktā — tajās miglas tītajās zonās, kurās Lūkas skatiens nesniedzās; un bālās, nāvīgās Slimzives, kuras pārtika no saslimušo dzivibas spēka.

Gar krastu skrēja balts trusis, uzvilcis vesti un norūpējies raudzīdamies pulkstenī. Abos krastos dažādos punktos parādījās un pazuda tumšzila britu policijas telefona būdiņa, no kuras laiku pa laikam iznira no skata apjucis vīrs ar skrūvgriezi rokā.

Grupiņa pundurbandītu bija manāma pazūdam caurumā debesis. "Ceļotāji laikā," Netētuks sacīja, un viņa balsī jautās maigs riebums. "Mūsdienās uz katra soļa."

Upes vidū bija visādas savādas uzpariktes — dažas ar sikspārņu spārniem, kas, kā šķita, nelidoja, citas ar milzīgiem metāla mehānismiem uz klāja, kas izskatījās pēc veca Šveices pulksteņa iekšām — tās bezmērķīgi riņķoja, par lielām dusmām vīriešiem un sievietēm tajās. "Laika mašīnas nemaz nav tik viegli uzbuvēt, kā cilvēki iedomājušies," Netētuks paskaidroja. "Kā rezultātā daudzi no tiem, kas bija iedomājušies kļūt par bezbailīgiem ceļotājiem, ir vienkārši iesprūduši Laikā. Un, ņemot vērā savādās Laika un Telpas attiecības, cilvēki, kuriem izdodas pārlēkt laikā, reizēm vienlaicīgi pārlec arī telpā un nonāk," te viņa balsī ienāca drūms nosodījums, "vietās, kur viņi vienkārši neiederas. Tur, piemēram," viņš sacīja, kad no nekurienes parādījās aizsmacis DeLorean sporta vāģis, "ir tas trakais amerikāņu profesors, kurš nevar nosēdēt vienā laikā, un, man jāteic, tie killerroboti, kas nosūtīti no Nākotnes izmainīt Pagātni, ir viena īsta sērga. Un tur, zem tā banjana koka," viņš pameta uz to pusi ar īkšķi, "guļ kāds Henks Morgans no Hārtordas, Konektikutā, kurš kādu dienu gluži nejauši tika aiztransportēts atpakaļ uz Karaļa Artūra galmu un palika tur tik ilgi, kamēr burvis Merlins aizmidzināja viņu uz tūkstoš un trīssimt gadiem. Bija domāts, ka viņš pamodīsies pats savā laikā, bet — paskaties uz to sliņķi — aizvien vēl krāc un nokavēja savu slotu. Dievs to zina, kā viņš tagad tiks mājās."

Lūka pamanīja, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā vēl pirms brīža, un arī to, ka viņš aizvien vairāk un vairāk izklausījās kā pārmēru runīgais Rašīds Halīfa, kuram galva vienmēr bija visādu muļķību pilna. "Laiks," viņš klusītēm dungoja, "kā mūžīga upe aizrauj visus savus dēlus līdz..." Nu gan pietika, vairāk Lūka nebija gatavs klausīties. It kā jau nebūtu gana slikti, šis radījums no Viņpasaules lēnām aizpildījās ar viņa mīļoto tēvu, kas, protams, nozīmēja to, ka

Rašīds Halīfa mājās savā gultā kļuva tukšāks un tukšāks; un tas, ka Netētuka rašīdiskums pieņēmās, apjukušo Lūku pildīja ar maigām jūtām pret viņu, pat mīlestību; bet tagad savādā vienība tēva cinobra sarkanajā platkreklā bija sākusi dziedāt Rašīda neciešamajā dziedamajā balsī — viņš bija otrs sliktākais dziedātājs, kas zināms šajā pasaulē un ko pārspēja tikai slavenie Tenkuzemes Blāblā princeses nemelodiskie meldiņi. Un vēl izvēlēties tādu dziesmu! — “Tie lido aizmirsti, kā sapnī”.

"Mēs šķiežam laiku," Lūka dusmīgi pārtrauca Netētuku. "Tā vietā, lai dziedātu to stulbo baznīcas dziesmu, varbūt iesakiet, kā mums tikt augšup Pagātnes Miglā un atrast to, ko esam nākuši te atrast... Laika Ausmu, Gudrības Ezeru, Zinību Kalnus, un —"

"Kuš," suns Lācis un lācis Suns vienā balsī viņu pārtrauca. "Nesaki to skali."

/

Lūka spilgti piesarka par gandrīz pieļauto kļūdu. "Jūs zināt, ko es domāju," viņš pabeidza, nepavisam ne tik pavēloši, kā bija iecerējis.

"Hmm," Netētuks domīgi noteica. "Kāpēc mums neizmantot, piemēram, to neticami jaudīgā paskata, bezceļos un upē izmantojamo, stipro kā tanku un varbūt pat ar reaktīvo dzinēju aprīkoto astoņriteņu-slīpsvītra-plakandibena amfībisko transporta līdzekli, kas ir pietauvots tur, tajā piestātnītē?"

"Vēl pirms minūtes tā tur nebija," lācis Suns sacīja.

"Es nezinu, kā viņam tas izdevās," suns Lācis sacīja, "bet tas man nepatīk."