Lūka un dzīvības uguns

Netētuks veda zēnu, suni un lāci lejup uz Dambi, uz Laika Upes kreiso krastu. Spārdāmdupši lēkāja augšup pie ceļiniekiem, cerēdami dabūt kādu spērienu. "Vai! Vai! Vai!" viņi spiedza laimīgās priekšnojautās, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību. Lācis un Suns abi vienlaicīgi runāja savās skaļajās, jaunajās balsis, pa pusei satraukušies, pa pusei pārbijušies par Lūkas cīņu un uzvaru pār Upes Veci, un viņu tērgāšanā bija tik daudz kātadu un kotadu un ahu un vāju, ka Lūka nemaz netika līdz atbildēšanai. Un, lai kā arī būtu, viņš bija pārguris. "Man jāapsēžas," viņš sacīja un turpat arī saļima. Viņš ar būkšķi piezemējas upmalas putekļos, un tie pacēlās ap viņu kā zelta mākonītis, kas ātri vien pārtapa par kādu radību — dzīvai, spārnotai liesmiņai līdzīgu. "Pabaro mani, un es dzīvošu," tā svelmaini teica. "Iedod man ūdeni, un es miršu."

Atbilde bija acīmredzama. "Uguns," Lūka klusi noteica, bet Ugunsvabulis satraucās. "Tā nesaki!" tas dūca. "Ja tu pilnā balsi kliegsi uguns, tad kāds te vēl ņems un atskries ar šļūteni. Te visapkārt jau tā ir pārāk daudz ūdens manai gaumei. Man laiks laisties." — "Bet pagaidi bridi," Lūka, par spīti nogurumam, uztraucies sacīja. "Varbūt es tieši tevi meklēju. Tava gaisma ir tik skaista," viņš piebilda, iedomājies, ka nedaudz glaimu par ļaunu nenāks. "Vai tu... vai šis ir... vai tu varētu piederēt... nesējam... Dzīvības Ugunij?"

"Nepiemini to," Netētuks steigšus sacīja, bet bija jau par vēlu.

"Kā tu zini par Dzīvības Uguni?" Ugunsvabulis gribēja noskaidrot un sāka skaisties. Tad neapmierināti pievērsās Netētukam. "Un jums, kungs, kā es to redzu, vajadzētu būt kaut kur pavisam citur un nodarboties ar kaut ko pavisam citu."

"Kā tu redzi," Netētuks teica Lūkam, "Ugunsvabuļiem ir tāds, nu, mazliet karstasinigs raksturs. Taču tās tik un tā izpilda sīku, bet noderīgu funkciju, izplatot siltumu, lai kur tās ietu."

To dzirdot, Ugunsvabulis aizsvilis. "Gribat zināt, kas man, Vabulim, kremt?" tas sašutis vaicāja. "Neviens nav draudzīgs pret uguni. Jā, viss kārtībā, ja tā ir savā vietā, tā ļaudis teiktu — piepilda istabu ar jauku gaismu, bet neizlaidiet to no acīm gadījumam, ja tā kļūst nevaldāma, un pirms aiziešanas noteikti nodzēsiet. Lai cik arī tā būtu vajadzīga, pāris meži nodeguši ugunsgrēkos, reizumis kāds vulkāna izvirdums, un tava reputācija pagalam. Bet turpretim ūdens! — ha! — to gan liela bez sava gala. Plūdi, lieti, plīsušas caurules, un nekas. Ūdens ir visu mīlulis. Un tad, kad tie viņu sauc par Dzīvības avotu! — tfu! — tas mani tiešām kremt." Ugunsvabulis uz īsu brīdi izšķīda niknu, dūcošu dzirksteļu mākonītī, bet tad atkal savācās kopā. "Dzīvības avots, ko tu neteiksi!" tas šņāca. "Kas par domu. Dzīvība nav piliens. Dzīvība ir liesma. Kā jums šķiet, no kā sastāv saulei No lietus lāsēml Nedomāju vis. Dzīvība nav slapja, jaunekli. Dzīvība deg."

"Mums tagad jāiet," Nctētuks iejaucās, bīdot Lūku, Lāci un Suni uz priekšu pa Upes krastu. Un Ugunsvabulim viņš pieklājīgi pateica: "Paliec sveiks, spožais gars."

"Ne tik strauji," Ugunsvabulis iesvilās. "Es te samanu kaut ko gruzdam, zem virskārtas. Te Kāds, un tas būtu tas tur indivīds," — un Vabulis pastiepa sīku liesmas pirkstiņu uz Lūkas pusi — "kaut ko teica par vienu tādu Uguni, kuras pastāvēšanai vien vajadzētu būt Noslēpumam, un Kāds cits te, proti, es pats, gribētu noskaidrot, kā tas otrs Kāds par to uzzinājis un kas tam Kādam varētu būt padomā."

Netētuks nostājās starp Lūku un Vabuli. "Tagad pietiek, Uzpūtīgais Uzliesmojum," viņš sacīja daudz stingrākā balsī. "Pazūdi! Čūkstēdams čurksti prom!" Viņš nocēla no galvas panamu un pamāja ar to uz nokaitētā kukaiņa pusi.

Ugunsvabulis apvainots iesvilās. "Nejokojies ar mani," tas sauca. "Vai tu nezini, ka spēlējies ar Uguni?" Tad tā saplīsa spožā mākonītī, drusciņ apsvilināja Lūkam uzacis un pagaisa.

"Nu, tas mums nepadarīja dzīvi vieglāku," Netētuks teica. "To tikai mums vajadzēja, lai tas draņķa Vabulis saceļ Uguns Trauksmi."

"Uguns Trauksmi?" Lūka pārvaicāja.

Netētuks papurināja galvu. "Ja viņi zina, ka tu nāc, tad skaiti, ka esi nosvilis, un viss."

"Tas nav labi," Lūka sacīja, izskatīdamies tik nomākts, ka Netētuks no tiesas apskāva viņu ap pleciem.

"Labās ziņas ir tādas, ka Ugunsvabulis ilgi neizvelk," viņš mierināja jaunieti. "Spoži liesmo, bet ātri izdeg. Un iet pa vējam. Te šurp, te turp, tāda tiem daba. Bez noturīgiem mērķiem. Tāpēc ir maz ticams, ka tas vispār tiks tik tālu, lai brīdinātu," un tad Netētuka balss apklusa.

"Brīdināt ko?" Lūka nepiekāpās.

"Spēkus, kurus nevajag brīdināt," Netētuks atbildēja. "Briesmoņus, kas spļauj uguni, un maniakālos dedzinātājus, kas gaida Upes augštecē. Tos, kuriem tev jātiek garām, vai arī tevi iznīcinās."

"Ā," Lūka rūgti noteica. "Tas viss? Es domāju, jūs gribējāt teikt, ka tur varētu būt kāda nopietna problēma."