Lūka un dzīvības uguns

"Vai tie spēs aizvest mūs līdz Dzīvības Ugunij?" Lūka vaicāja.

"Nē," Netētuks atbildēja. "Atmiņa palidzēs mums tikt tālu, bet ne tālāk."

Lūka saprata, ka būtu grūti jāt uz Ziloņputna tā, kā viņa brālis Hārūns bija reiz jājis uz lielā, telepātiskā, mehāniskā pupuķa_; un, jāteic, viņš nebija drošs, ka Lācis un Suns spētu noturēties. "Atvainojiet, Ziloņputni," viņš sauca, "vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipni un mums nepalīdzētu?"

"Nevainojamas manieres," lielākais no diviem Ziloņput-niem sacīja. "Tas ir kaut kas pavisam cits." Viņam bija dziļa, majestātiska balss,- acīmredzot Ziloņpīlis, Lūka sprieda.

"Mēs neprotam lidot, vai zināji," pila pavadonis dāmiski noteica. "Nelūdz, lai mēs tevi kaut kur aizlidinām. Mums galva par smagu."

"Tas laikam tāpēc, ka jūs tik daudz atceraties," Lūka sacīja, un Ziloņpile ar snuķa galu sabužināja spalviņas.

"Viņš arī glaimo," viņa sacīja. "Nu patiesi burvīgs zēns."

"Tu gribēsi, lai mēs aizvelkam tevi augšup pa Upi, bez šaubām," Ziloņpīlis prātoja.

"Nebrīnies tik stipri," Ziloņpile teica. "Mēs, vai zini, sekojam jaunumiem. Cenšamies neatpalikt."

"Tas laikam labi, ka tur, kurp jūs dodaties, nevienam nav ne mazākās intereses par Tagadni," Ziloņpīlis piebilda. "Tur, augšā, viņi interesējas tikai par Mūžību. Tas var ienest kādu noderīgu pārsteiguma elementu."

"Un, atļaušos sacīt," Ziloņpile papildināja, "jums noderēs katra palīdzība."

Pēc īsa brīža abi Ziloņputni bija iejūgti Argo un sāka to gludi vilkt pret straumi. "Bet kā tad ar Mutuļiem?" Lūka brīnījās.

"Ā," Ziloņpīlis sacīja, "neviens Mutulēns neuzdrīkstēsies niekoties ar mums. Tas būtu pret lietu dabisko kārtību. Pastāv, vai zini, lietu dabiskā kārtība."

Viņa pavadone noķiķināja. "Viņš gribēja teikt," viņa paskaidroja Lūkam, "ka mēs brokastīs ēdam Mutuļus."

"Un pusdienās un vakariņās," Ziloņpīlis sacīja. "Tāpēc tie turas no mums pa gabalu. Nu tad tā: kur jūs gribējāt doties? — Nē, nē, neatgādini man! — Ā, jā, es tagad atceros."

4 Ūdrijas Sunītsultane

Kad Algo brauca garām savādai, skumjai zemei Upes labajā krastā, Laika Migla sāka izklīst. No Upes ceļotājiem tās teritoriju norobežoja augsti dzeloņstiepļu žogi, un, kad Lūka beidzot ieraudzīja biedējošu robežstabu ar starmešiem uz augstiem balstiem un augstos novērošanas torņus ar dežūrējošiem sargiem, kuriem bija saulesbrilles ar spoguļstikliem un jaudīgi armijas binokļi, un automātiskie ieroči, viņu pārsteidza liela izkārtne, kas vēstīja, ka jūs atrodaties pie "Respektablas Uzvedības Respektorāta" robežas. "Kas tā par vietu?" viņš vaicāja Nctētukam. "Man tā īpaši pievilcīga neizskatās."

Netētuka sejā iegūla pazīstamā uzjautrināti nievīgā izteiksme. "Man diemžēl jāteic, ka Burvju Pasaule nav imūna pret invāzijām," viņš sacīja. "Un šo daļu pēdējā laikā ir pārņēmušas Žurkas."

"Žurkas?" Lūka satraukts iesaucās, un nu viņš saprata, kas tieši ar šiem sargposteņiem un robežsargiem nav kārtībā. Tie nemaz nebija cilvēki, bet gan milzīgi grauzēji! Lācis Suns dusmīgi noņurdēja, bet suns Lācis, kas bija maiga dvēsele, izskatījās apbēdināts. "Dodamies tālāk," viņš klusītēm ieminējās, bet Lūka papurināja galvu.

"Es nezinu, kā ar jums pārējiem, bet es mirstu badā," zēns sacīja. "Žurkas vai nežurkas, mums jāizkāpj krastā, jo mums vajag kaut ko ēdamu. Nu, mums visiem, izņemot jūs," viņš piebilda Netētukam. Netētuks paraustīja plecus Rašīda Halifas ierastajā viedā un pasmaidīja Rašīda Halifas ierasto smaidu, un sacīja: "Ļoti labi. Ko vajag, to vajag. Kādu laiku neesmu

ticis cauri O-žogam." Viņš manīja, ka Lūka sarauc pieri un paskaidroja. "Šī dzeloņstiepļu uzparikte. O-žogs ieskauj visu Respelctorātu, piešķir šajā vietā, kā to sauc, Identitāti, un, kā jau izkārtne tevi brīdina, daudzi tās pašreizējie iemītnieki mēdz uz Apvainojumiem reaģēt tik tiešām ļoti asi."

"Mēs neplānojam rupji izturēties," Lūka sacīja. "Mēs gribam tikai papusdienot."