Lūka un dzīvības uguns

Četri ceļinieki devās iekšā robežposteni, atstājuši Argo Ziloņ-pīļa un Ziloņpīles gādībā, kas tikmēr vadīja laiku, nirdami pēc Mutuļzivēm un citām uzkodiņām. Robežpostenī pie letes aiz aizslēgtām metāla restēm stāvēja liels, pelēks, uniformēts Žurks: Robežžurks. "Papīrus", tas sacīja pīkstošā, žurcīgā balsī. — "Mums nav nekādu papīru," Lūka godīgi atbildēja. Robežžurkam uznāca bļaušanas un kliegšanas lēkme. "Absurds!" tas beidzot nokliedza. "Katram ir kaut kādi papīri. Izgriezt kabatas uz āru!" Un tā Lūka iztukšoja kabatas un pa starpām parasto stikla lodīšu, maināmo kartīšu, gumiju un spēļu čipu juceklim atrada tajās trīs konfektes joprojām papīrīšos un divas mazas, salocītas papīra lid-mašīnītes. "Tādas rupjības es vēl nebiju dzirdējis," Robežžurks bļāva. "Vispirms viņš paziņo, ka viņam neesot papīru. Tad izrādās, ka viņam ir gan papīri. Tev ir paveicies, ka es esmu no saprotošajiem tipiem. Dod šurp savus papīrus un esi pateicīgs, ka man ir tik labs noskaņojums." Netētuks piebikstīja Lūkam, kurš ar nožēlu atdeva maināmās kartītes, lidmašīnas un bombonkas ar apelsīnu garšu caurspīdīgajos ietinamajos papīrīšos. "Vai ar to pietiks?" viņš vaicāja. — "Tikai tāpēc, ka esmu no piedodošajiem tipiem," Robežžurks atbildēja, rūpīgi bāzdams mantas savā kabatā. Viņš atslēdza restes im ļāva ceļiniekiem ieiet otrā pusē. "Es jūs brīdinu," viņš sacīja. "Te, Respektorātā, mēs no apmeklētājiem sagaidām labas manieres. Mums ir ļoti plāna āda. Ja mūs aizķer, mums tek asinis, un tad mēs jums iztecinām divtik; vai skaidrs?"

"Absolūti skaidrs," Lūka pieklājīgi atbildēja.

"Absolūti skaidrs kas?" Robežžurks ķērca.

"Absolūti skaidrs, kungs," Netētuks atbildēja. "Neraizējieties, kungs. Mēs katrā ziņā piedomāsim pie savām manierēm

un uzvedības un raudzīsimies, lai visi punkti uz i būtu salikti. Kungs."

"Bet kā būs ar pārējiem divdesmit četriem alfabēta burtiem?" Robežžurks noprasīja. "Ar tiem arī var nodarīt lielu skādi, un nekādā gadījumā neaizmirstiet punktus uz i.”

"Mēs piedomāsim arī pie pārējiem burtiem," Lūka apsolija, steigšus piebilzdams: "kungs."

"Vai jūsu vidū ir sievietes?" Robežžurks strupi noprasīja. "Suns — vai viņa ir kuce? Tas lācis — vai viņa ir... lāciene? Lācene? Lāciete?"

"Lāciete, nē, patiešām," lācis Suns sacīja. "Tagad es esmu apvainojies."

"Un es," suns Lācis pievienojās. "Un man nekas nav pret kucēm."

"To bezkaunību!" Robežžurks nopīkstēja. "Jūsu teikšana, ka esat apvainojušies, ir man nāvīgs apvainojums. Un, nāvīgi apvainodami vienu Žurku, jūs smagi apvainojat visas Žurkas. Un smags apvainojums visām Žurkām ir apbērējams noziegums, noziegums, par kuru soda ar —"

"Mes atvainojamies, kungs," Netētuks steigšus iekrita starpā. "Vai tagad drīkstam iet?"

"Nu, labi, labi," Robežžurks sacīja noplakdams. "Bet piedomājiet pie manierēm. Man negribētos aicināt Respektožur-kas." Lūkam nepatika, kā tas izklausījās.

Viņi izgāja cauri robežpostenim un nonāca pelēkā ielā: mājas, aizkari pie logiem, drānas Žurkām un cilvēkiem (jā, tur bija cilvēki, Lūka, to pamanījis, jutās atvieglots) mugurā, viss bija pelēks. Arī Žurkas bija pelēkas, un arī cilvēki bija iedzīvojušies pelēcīgā bālumā. Virs galvas pelēki mākoņi ļāva izspiesties cauri neitrālai saules gaismai. "Te viņiem pirms kāda laika sākās Krāsu Problēma," Netētuks teica. "Notika sadursme starp Žurkām, kurām riebās dzeltenā krāsa tās, nu, sieriskuma dēļ, ar Žurkām, kurām riebās sarkanā krāsa tās asiņainības dēļ. Beigu beigās visas krāsas, jo tās viens vai otrs uzskatīja par aizskarošām, aizliedza Žurkpalāta — tas ir parlaments, ko, starp citu, neviens nevēl, tas ievel pats sevi un lielāko tiesu dara to, ko liek Virsžurks."

"Un kurš izvēlas Virsžurku?" Lūka pavaicāja.

"Viņš pats sevi izvēl," Netētuks teica. "Patiesībā viņš pat sevi izvēl atkal un atkal, un atkal, viņš to dara tikpat kā katru dienu, jo viņam tik ļoti patīk to darīt. To mēdz dēvēt par Izvēlību."

"Izvēlība izklausās pieņemami," lācis Suns noteica nosprauslādamies, un vairākas garāmejošas Žurkas asi viņā paskatījās.

"Piesargieties," Netētuks brīdināja. "Te visi kuļas uz nepatikšanu pusi."

Tieši tajā brīdī Lūka pamanīja milzīgu reklāmas plakātu ar milzīgu melnbaltu portretu, kas nevarēja būt neviens cits kā pats Virsžurks personiski. "Ak tu dieniņ," viņš noteica, jo prātā iešāvās doma: ja Virsžurks jebkad pārvērstos par cilvēku — vai ja Virsžurka reinkarnācija būtu pretīgs divpadsmit gadu vecs skolas zeņķis no Kahani, runājot precīzāk, — tad viņš izskatītos tieši kā... jā, patiešām, tieši tā kā...

"Žurksūds," Lūka nočukstēja. "Bet tas nevar būt."

Suns Lācis arī blenza uz plakātu. "Es zinu, ko tu domā," viņš teica. "Cerēsim, ka viņš arī Burvju Pasaulē nebūs mūsu ienaidnieks."