Lūka un dzīvības uguns

Nē, mēs nerespektētam jūsu tiesības,

Mēs nerespektējam jūsu tiesības."

"Mums jātiek prom!" Lūka iesaucās un izskrēja ielā. Taču Robežpostenis, aiz kura bija noenkurots Argo, bija kādu gabaliņu tālāk, un Lūka nebija ticis ne desmit jardu uz priekšu, kad bija jau notašķīts ar beteļsulu un puvušām olām un dabūjis ar puvušu tomātu pa galvu. Viņš arī pamanīja, ka pēc katra uzbrukuma no gaisa mazais skaitītājs viņa redzes lauka augšējā kreisajā stūrī rāda par vienu ciparu mazāk. Viņš jau bija nolēmis tik un tā mēģināt skriet, kad Netētuks sagrāba viņu aiz apkakles un aizvilka atpakaļ zem nojumes. "Muļķa puika," viņš sacīja ne nelaipni. "Drosmīgs, bet dumjš. Tā tu nekur netiksi. Turklāt, ja reiz esi izvēlējies visgrūtāko ceļu, vai negribi saglabāt sasniegto Līmeni?"

"Kur es varu to saglabāt?" Lūka vaicāja, slaucīdams draņķības no acīm un mēģinot izdabūt tomātu no matiem. Netētuks pastiepa pirkstu. "Tur," viņš sacīja. Lūka paskatījās virzienā, kur bija pavērsts Netētuka pirksts, un ieraudzīja, sarodamies, ko kājas nes, neredzēti lielu un niknu grauzēju falangu, kas bija bruņoti līdz zobiem un dusmīgi šāva no Žurku katapultām debesīs. Tās, protams, bija Res-pektožurkas, Respektorāta armijas vienibas, kas iedvesa vislielāko bijību, bet to noslēgumā — "vadīdams no pakaļpuses, kas skaidri parāda, kas viņš par Žurku," Lūka nodomāja — pats Virsžurks, kurš izskatījās uz mata tā kā... "nu, lai nu paliek," Lūka sev teica. Un zināmā attālumā aiz uzbrūkošās armijas slējās pelēkā Žurkpalāta, un tās pelēkā kupola pašā virsotnē, mirdzēdams saulē, bija vienīgais zelta priekšmets šajā pelēkajā pasaulē — maza Lodīte.

"Tas tur?" Lūka iesaucās. "Tur, pašā augšā? Kā lai es tieku lidz turienei?" — "Es neteicu, ka būs viegli," Netētuks atbildēja. "Bet tev vēl palikušas deviņi simti un deviņas dzīvības."

Augstu debesīs Ūdri uz saviem lidojošajiem paklājiem nicīgā vieglumā izvairījās no Respektožurku šāviņiem, un, laizdamies pa kreisi un pa labi, uz augšu un uz leju, un šūpodamies šurpu turpu, tie visi kopā dziedāja:

“Ai-ai, ai-ai,

Vaidām mēs visi ai-ai,

Jūs muļķi, jūs kaušļi,

Jūs sēnalu pauri.

Respekts? Patiesi?

Kur skriesi!

Mēs smejam par jums, ai, ai, ai, ai, vai, vai!

Mēs smejam par jums, ai, vai, vai, vai!"

"Nu labi," Lūka sacīja. "Man te apnicis. Ja tur, augšā, ir kāda poga, kas man jānospiež, tad labāk došos uz turieni tagad." Un, atbildi negaidījis, viņš metās, cik ātri spēdams, skriet cauri kara plosītajām ielām.

Kaut arī Lācis un Suns arī skrēja, lai no zēna novērstu uzmanibu, šis uzdevums izrādījās gandrīz nepaveicams. Ūdru uzbrukums bija sasniedzis sava veida kulmināciju, un Lūka zaudēja dzīvības biedējošā tempā. Arī no Respektožurkam bija grūti izvairīties, kaut gan tās par viņu patiesībā nedomāja; to bruņumašīnas ar ložmetējiem un motocikli visu laiku kavēja viņu skriet. Un tad izrādījās, ka vienīgais Žurks, kas vēroja Lūku, bija Virsžurks, it kā viņam būtu kaut kāda personiska interese par ceļinieku; un katru to reto reizi, kad Lūkam izdevās izvairīties no dzīvības rijošā lietus, kas lija no debesīm, vai no Respektožurku vienībām, Virsžurks noteikti viņu noblieza. Un katru reizi, kad viņu sabrauca bruņumašina vai kad bumba uzkrita viņam virsū no debesim, vai kad Virsžurks viņu noblicza, ko viņš nespēja uztvert citādi kā Žurka ķermeni iesprūdušu Žurksūdu no skolas, viņš zaudēja dzīvību un attapās atkal izejas punktā, tā ka nekur ātri nevarēja tikt, bet dzīvības zuda steriem, turklāt viņš bija noklāts no vienas vietas ar puvušām olām un tomātiem, un betcļsulu. Pēc krietna un ļoti kaitinoša laika viņš atpūtās zem beķerejas markīzes — elsodams, izmērcēts un smirdīgs, un ar tikai 616 atlikušām dzīvībām —, un viņš sūdzējās Netētukam: "Cik grūti! Un vispār, kāpēc tie Ūdri ir tik agresīvi? Kāpēc viņi nevar mierīgi dzīvot un ļaut citiem dzīvot?"

"Varbūt viņi varētu," Netētuks atbildēja, "ja vien Rcspek-torāts tik traki neizplēstos. Tās briesmīgās Respektožurkas klīst tālu aiz savām robežām, cenšoties piespiest visus ievērot viņu kārtību. Ja tas tā turpināsies, tad visa Burvju Pasaule būs apdraudēta, to norespektēs līdz nāvei."

"Tā tas varētu būt," Lūka noelsās, "bet tad, kad esi ticis uzbrukuma krustugunīs, tad, atklāti sakot, grūti pret to izturēties ar sapratni. Un paskaties, kādā stāvoklī ir mans suns un mans lācis. Es nedomāju, ka arī viņiem šobrīd ir īpašas simpātijas pret Ūdriem."

"Reizēm," Netētuks sprieda, gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, "risinājums ir skriet tieši virsū problēmai, nevis bēgt no tās."

"Es cenšos skriet uz —" Lūka iesāka, tad aprāvās. "A," viņš sacīja. "Es saprotu, ko tu saki. Ne jau zelta lode. Tā nav tā problēma, vai ne?"

"Šobrīd ne," Netētuks piekrita.

Lūka, acis piemiedzis, pavērās debesīs. Tur viņa bija, Sunīt-sultāne, Ūdru karaliene, laumiņa, debesu monarhe, laizdamās uz Ķēniņa Zālamana tepiķa. Viņa izskatījās sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu veca, bet patiesībā, būdama burvju radība, laikam bija tūkstošiem gadu veca, Lūka nodomāja. "Kā viņu sauc?" viņš prātoja.