Lūka un dzīvības uguns

"Niezampulveris," Lūka pazemigi teica, apjēgdams, ka šī doma nemaz tik iespaidīgi neizklausās. Taču Sunītsultāne nu klausījās vērīgi, un Lūka, kautrīgi un traki sakaunējies, ņēma un izstāstīja viņai par savu militāro pieredzi un uzvaru pār Impēriskās Augstības Armiju Lielajā Rotaļlaukuma Karā. Izskatījās, ka Soraija kāri tver katru viņa vārdu, un, kad viņš bija beidzis, viņa klusi, atzinīgi nosvilpās.

"Rumbas ar niezampulveri," viņa noteica, drīzāk pati sev. "Kāpēc mums tas nekad neienāca prātā? Tas varētu iedarboties. Žurkām riebjas nieze! Tas iedarbosies. Jā! Iedarbosies gan\" Lūkam par pārsteigumu un slepenu sajūsmu, viņa pieliecās un trīsreiz viņu nobučoja — vienreiz uz kreisā vaiga, tad uz labā un tad vēlreiz uz kreisā. "Paldies," viņa sacīja. "Tu turi doto vārdu."

Par Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju stāstīts, ka tas varējis pārvietot neskaitāmus cilvēkus, lai cik liels nesaskaitāmais skaitlis, un preces jebkurā svarā, lai cik smags tas svars ar būtu, un varējis izplesties milzīgi liels, pat sešdesmit jūdžu garumā un sešdesmit jūdžu platumā. Ja laiks bija tāds, ka vajadzējis ēnu, tad virs tā kā saulessargs sapulcējās putnu armijas, un vējš to aizpūta turp, kurp tas gribēja doties, nepaspēji ne aci pamirkšķināt. Taču tie bija tikai stāsti, bet, lūk, ko Lūka tad ieraudzīja pats savām acīm: Sunītsultānc Soraija izpleta rokas, un vējš, klausīdams viņas pavēlei, sacēlās. Tad viņa itin vienkārši pazuda un ne vairāk kā pēc pusotras minūtes atkal parādījās, bet nu viņas paklājs bija daudz lielāks un uz tā burtiski bija desmitiem tūkstošu mazu papīra lidmašīnu. Bija acīmredzams, ka Ūdrijas valdniece spēj lietas nokārtot ātri. Jau mirkli pēc viņas atkalparādīšanās papīra lid-mašīnītes bija pacēlušās gaisā un sadalījušās starp viņas personisko gaisa spēku kareivjiem, kas joprojām bija sastinguši laikā, tāpat kā visi pārējie, ciktāl Lūkas skatiens sniedzās. Visā novērojamajā pasaulē kustējās tikai viņš un Sunītsul-tāne, un papīra lidmašīnu armāda. Un ari zaļzcltainais Ķēniņa Zālamana Paklājs, kurš, kravu izdalījis, atkal savilkās paliela mājas tepiķa izmērā.

"Kā jūs to izdarījāt?" Lūka pavaicāja, bet tūliņ piebilda: "Neliecieties ne zinis," jo viņš jau zināja atbildi, pirms to bija saņēmis. "Es zinu. NSP, un niezampulvera bumbas superātrumā izgatavoja NSM. Neizskaidrojamas Sarežģītības Mašīnas."

"Varu derēt," Sunītsultāne sacīja, "ka to tu neiemācījies skolā."

Žurkām nieze piemetas no daudz kā, un nav nekā nelaimīgākā par grauzēju, kam niez. Žurkas iedzīvojas parazītos — utīs un ērcēs, un blusās —, un tie sīkie kukaiņi sadēj olas pie žurku spalvu saknītēm, un niez. Žurkas dzīvo skarbu dzīvi netīrās vietās, un tās sagriežas, un griezumos tiek infekcijas, un tie pārvēršas par čūlām, un čūlas niez. Žurkām izkrīt spalvas, un no tā sāk niezēt āda. Āda paliek sausa, un tad iemetas blaugznas, un ari tās niez. Žurkas ēd visādus mēslus, un tām ir alerģija pret visādām pārtikas vielām, un tās dabū pārāk daudz viena ēdiena, bet pārāk maz cita, un no tā visa tām niez ka traks. Žurkām ir ekzēma un cirpējēde, un kašķis, un nātrene, un tās nevar nekasīties, un no kasīšanās paliek vēl trakāk. Un viss tas, ko varētu pateikt par žurkām vispār, bija daudzkārt vairāk attiecināms uz Respektorāta milzu Žurkām, slavenajām Aivaimanu Žurkām ar plāno ādu. Un, lai kādu niezi kašķīgie Respektorāta grauzēji bija kādreiz piedzīvojuši, tādu niezi, ko Ūdru Karaliene ar saviem gaisa spēkiem tiem uzlaida, tie vēl nekad nebija piedzīvojuši.

"Pirms es visus atsaldēšu," Sunītsultāne norīkoja Lūku, "ieved savus draugus iekštelpās un gaidi, kad es teikšu, ka ir droši nākt ārā." Lūka pamanīja, ka viņas toņkārta bija pilnīgi mainījusies; ne vēsts no asuma. Patiesībā, tā tiešām bija draudzīga un pat laipna.