Lūka un dzīvības uguns

Sunītsultāne Soraija, protams, visus viņus pamatīgi sunīja, kā tas bija viņas dabā, saukādama viņus par bēbīšiem un skuķiem, un sullām, par zosīm-ne-pīlēm; viņa tiem teica, ka šiem esot no bailēm lielas acis kā zaķpastalām un ka tie esot jēra dvēseles un lupatas, un gļēvuļi, un pienapuikas, un ņerk-stētāji un ņuņņas (šo terminu Lūka nezināja, bet nodomāja, ka laikam nozīmi varēs uzminēt). Viņa apkladzināja viņus kā vista, lai pateiktu, ka viņi ir gļēvuļi, un, pats ļaunākais, nicīgi pīkstēja uz viņiem, kas nozīmēja, ka viņa tos apsaukā par pelēm.

Netētuks, saprotams, ar pirmo lidojumu uz paklāja tika galā bez mazākās piepūles, vēsi un pašpārliecināti nostājies līdzās Sunītsultānei, un tāpēc Lūka nolēma tikt pie "paklāja kājām" pēc iespējas agrāk. Pēc kāda laika tas izdevās, un viņš vairs negāzās; vēl pēc kāda laika arī visi četri dzīvnieki tika uz savām divpadsmit kājām, un tad pēdīgi vaidēšana un stenēšana beidzās, un viss norimās, un īstenībā neviens ar' nebija izvēmies.

Kad Lūka beidzot spēja piecelties un noturēt līdzsvaru uz lidojošā paklāja, viņš pamanīja, ka kļūst ārkārtīgi auksts. Paklājs cēlās arvien augstāk un lidoja arvien ātrāk, un viņam sāka klabēt zobi. Izskatījās, ka Sunītsultāni Soraiju aukstums neskar, kaut gan viņai mugurā bija gaisīgs tērps, šķiet, veidots no zirnekļu tīkliem un taureņu spārniem, un neskāra arī Netētuku, kurš, ģērbies Rašīda Halīfas cinobra sarkanajā platkreklā, stāvēja viņai līdzās, itin kā nekas nebūtu bijis. Izskatījās, ka lācim Sunim viņa kažokā iet labi un Ziloņputnus sildīja to dūnas un spalvas, turpretī suns Lācis izskatījās drebelīgs, un Lūkam metās pavisam auksti. "Kas to būtu domājis," Lūka sprieda, "ka šī lidināšanās pa gaisu radīs tik daudz praktisku problēmu?"

Neizbēgami, kad Sunītsultāne ieraudzīja, ka zēns ir līdz nāvei pārsalis, tā viņu apsaukāja visādiem jauniem vārdiem. "Es pieņemu," viņa sacīja, "tu biji iedomājies, ka šim lidojošajam paklājam būs centrālapkure un kas tik vēl ne. Bet šis te, dārgais, nav nekāds moderno mīkstmiešu priekšpilsētas pūkainais tepiķis. Ja gribi zināt, šis ir antīks priekšmets."

Pabeigusi ķircināt Lūku, Soraija tomēr sasita plaukstas, un veca ozolkoka lāde — kuru Lūka pirms tam nebija pamanījis, bet kura acīmredzot visu laiku bija bijusi uz lidojošā paklāja — atsprāga vaļā, un no tās izlaidās divas gaisīgas šalles. Viena šalle ielidoja Lūkam rokās, bet otra aptinās ap Lāci. Apmetis šalli ap pleciem, Lūka uzreiz jutās tā, it kā būtu pārcelts kaut kur tropos — gandrīz pārāk silti, gandrīz tā, it kā gribētos, kaut būtu mazliet vēsāks. "Dažiem nekad nav labi," Sunītsultāne noteica, lasīdama viņa domas, un tad aizgriezās, slēpdama sirsnīgu smaidu.

Nu, gan sasildījies, gan nolīdzsvarojies, Lūka spēja aptvert brīnišķīgo skatu, kas pavērās acu priekšā. Lidojošais paklājs lidojumā sekoja Laika Upei. Abpus Upes krastiem pletās Burvju Pasaule, un Lūka, stāstnieka dēls, sāka atpazīt visas tās vietas, ko tik labi pazina no tēva stāstiem. Ainavu izraibināja pilsētas, un Lūka, satraukumam pieņemoties spēkā un sirdij sitoties stiprāk, pazina tās visas — Hābu, Sapņu pilsētu,-Umīdnagaru, Cerību pilsētu; Zamuradu, Smaragda pilsētu,- un Bādalgaru, uz Mākoņa uzbūvēto Cietokšņa Pilsētu. Tālu uz aus-trumiem pie apvāršņa slējās Zaudētās Bērnības Zemes zilgie kalni, un uz rietumiem bija Neatklātā Zeme, bet tur — tur tālāk — bija Vieta, Kur Neviens Nedzīvo. Lūka sapriecājās, atpazinis Spēļu Nama un Spoguļu Zāles ārprātīgo arhitektūru, un līdzās tiem Paradīzes, Gulistānas un Bostānas dārzus un, visaizraujošāko no visiem, Iedomātu Būtņu Zemi, Peristanu, kurā perisas jeb laumiņas nebeidzami cīnījās ar ļauniem cilvēkēdājiem, ko dēvēja par deviem vai bhūtiem. "Kaut man nebūtu tik ļoti jāsteidzas," Lūka nodomāja, jo viņš aizvien bija uzskatījis, ka šī pasaule — pasaule, ko viņš visu mūžu bija zīmējis un gleznojis — ir pat labāka par viņa paša.

Tagad, būdams gaisā un skatīdams to visu kopumā, viņš ieraudzīja, cik Burvju Pasaule liela, cik Laika Upe vareni gara; un viņš saprata, ka nekad nespētu tikt tur, kur viņam jātiek, paļaujoties tikai uz Ziloņputnu atmiņu kā degvielu un viņu vilkšanas spēju kā ātrumu. Taču nu Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs lielā ātrumā nesa viņu tuvāk mērķim, un, kaut arī viņš zināja, ka priekšā gaida briesmas, viņš tomēr ārkārtīgi sapriecājās, jo, pateicoties Ūdrijas Sunītsultānei, neiespējamais bija kļuvis mazdrusciņ iespējamāks. Un tad viņš ieraudzīja Laika Miglas.

Sākumā tās nebija nekas vairāk par baltu, mākoņainu masu pie apvāršņa, taču to, cik tās īstenībā milzīgas, varēja aptvert tikai tad, kad paklājs metās tām virsū. Tās stiepās no apvāršņa līdz apvārsnim kā mīksts mūris pār pasauli, šķērsojot Upes plūsmu un aprijot to, apēdot apburto ainavu un notiesājot debesis. Kuru katru brīdi tās aizpildīs visu Lūkas redzes lauku, un tad Burvju Pasaules vairs nebūs, paliks tik vien kā lipīgās miglas. Optimisms un satraukums Lūku pameta, atstājot vēderā aukstu, sliktu sajūtu. Viņš samanīja Soraijas roku uz pleca, bet tā viņu neiedrošināja.