Lūka un dzīvības uguns

"Esam sasnieguši Atmiņas robežas," Netētuks paziņoja. "Tiktāl tavi hibrīddraugi — upes gaļas veltes — būtu varējuši tevi atvest."

Ziloņputni bija ārkārtīgi neapmierināti. "Mēs neesam raduši," Ziloņpīle ārkārtīgi cienīgi paziņoja, "ka par mums runā kā par kādu ēdienkartes piedāvājumu." (Lūka saprata, ka to bija pateicis īstais Netetuks — radījums, kurš viņam nepatika, jo patiešām nebija nekāda iemesla, lai tas viņam patiktu. Viņa paša tēvs nekad neko tamlīdzīgu neteiktu.) "Tāpatās," Ziloņpīlis sacīja, "vai drīkstam atgādināt seno pamācošo teicienu par to, kas notiek, kad esat sasnieguši pat ziloniskas Atmiņas robežas?"

"Kas tad notiek?" Lūka pavaicāja.

"Tad viss ir kā pīlei ūdens," Ziloņpīle atbildēja.

Tiklīdz viņa to bija pasacījusi, no Laika Miglām nobira raķešu apšaude, un paklājam bija veikli jāizvairās, jānolaižas un jāpaceļas, un jāsagriežas te pa labi, te pa kreisi. (Dzīvnieki un Lūka atkal zaudēja līdzsvaru, un atkal sākās liela valstīšanās un trokšņaini lāciski, suniski un pīļziloniski iebildumi.) Šķita, ka raķetes taisītas no tādas pašas vielas kā pašas Miglas: no turienes nāca baltas Miglbumbas pamatīgu lielgabalu ložu izmērā. "Vai tās tiešām var mūs savainot, ja ir taisītas no miglas?" Lūka vaicāja. "Kas notiek, ja kāda no tām trāpa?"

Netētuks pašūpoja galvu. "Nenovērtē par zemu Laika ieročus," viņš sacīja. "Ja Miglbumba tev trāpīs, tad visu tavu atmiņu uzreiz izdzēsīs. Tu neatcerēsies ne savu dzīvi, ne savu valodu, ne kas tu tāds esi. Kļūsi par tukšu čaulu, būsi nekam nederīgs, beigts."

Tas apklusināja Lūku. Ja Miglbumba var izdarīt kaut ko tādu, viņš domāja, kas notiks, kad viņi iemetīsies pašās Laika Miglās? Viņi var ne uz ko necerēt. Viņš laikam bijis traks, iedomādamies, ka caursitīs visas Burvju Pasaules aizsardzības un ietieksies pašā Laika Viducī. Viņš bija tikai zēns un devis sev tādu uzdevumu, kas bija par grūtu paša spējām. Ja viņš ies tālāk, ta būs ne tikai viņa paša iznīcība, bet arī posts viņa draugiem. Viņš nespēja to izdarīt; bet, no otras puses, nespēja apstāties, jo apstāties nozīmētu atteikties no cerības par tēvu, lai cik trausla ari šī cerība būtu.

"Neraizējies tik daudz," Ūdrijas Soraija sacīja, pārtraukdama viņa mokošās pārdomas. "Tu te neesi neaizsargāts. Kaut drusku taču tici dižajam Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošajam Paklājam!"

Lūka drusku sasparojās, bet tikai drusku. "Vai kāds zina, ka mēs tuvojamies?" viņš iedomājās. "Varbūt tāpēc mūs apšauda?"

"Ne obligāti," Netētuks teica. "Es domāju, ka mēs, pienākdami tik tuvu Laika Miglām, esam iedarbinājuši automātisku aizsardzības sistēmu. Galu galā, jaunais Lūka, mēs grasāmies pārkāpt Vēstures Likumus. Ieejot Miglās, mēs atstājam aiz sevis Dzīvo Atmiņu un virzāmies uz Mūžību,- proti," viņš turpināja, no Lūkas sejas izteiksmes nopratis, ka jāizsakās skaidrāk, "virzāmies uz slepeno zonu, kur pulksteņi netikšķ un Laiks stāv uz vietas. Tur nevienam nav jābūt. Teiksim tā: kad tavā sistēmā ielien kaut kāds vīruss, sāk pārvietoties pa tavu organismu, un tu sāc justies slikti, tad organisms sūta Antivielas cīņā, līdz tas ir iznīcināts, un tad tev paliek labāk. Baidos, ka šajā gadījumā mēs esam tie virusi, un tāpēc mums jārēķinās ar... pretdarbību."

Sešu gadu vecumā Lūka televīzijā bija redzējis planētas Jupitera attēlus — attēlus, ko uz Zemi raidīja sīciņa, automatizēta kosmosa zonde, kas patiesībā lēni laidās tuvāk šīs milzīgās gāzes planētas virsmai. Katru dienu zonde tika tuvāk un tuvāk, un planēta izslējās aizvien lielāka un lielāka. Attēli skaidri rādīja Jupitera gāzes lēni pārvietojamies, kā tās veidoja krāsu un kustību slāņus, izkārtodamās strīpās un virpuļos un, protams, izveidodamas abus slavenos Punktus, milzīgo un mazāko. Beigu beigās planētas gravitācijas spēks norāva zondi lejā, un tā pazuda uz visiem laikiem, ar tādu kā klusu plaukšķ, kā Lūka iedomājās, to iesūca iekšā, un pēc tam televīzijā Jupitera attēlus vairs nerādīja.

Kad lidojošais paklājs Rešams tuvojās Laika Miglām, Lūka varēja saskatīt, ka arī to virsmas kustēt kustējās tāpat kā Jupiteram. Arī Miglas plūda un virpuļoja, un veidoja sarežģītus rakstus, un tur manīja arī krāsas — jo tuvāk un tuvāk Lūka tām tika, jo labāk varēja saskatīt balto sadalāmies daudzos smalkākos krāsu toņos. "Mēs esam zonde," viņš nodomāja, "zonde ar cilvēku apkalpi, ne automātiskā, bet kuru katru brīdi laikam būs plaukšķ, un viss. Pārraides beigas."

Miglas mācās viņiem virsū, visaptverošas un, un tad pilnīgi bez nekādas skaņas lidojošais paklājs bija devies baltumā iekšā, bet Laika Miglas nevienu no viņiem neaizskāra, jo ari paklājam bija aizsardzības mehānismi un tas bija ap sevi izslējis kaut kādu neredzamu vairogu, spēka lauku, kas acīm redzami bija gana stiprs, lai noturētu Miglas pa gabalu. Šā mazā burbuļa drošībā, tieši tā kā Soraija bija solījusi — tici paklājam, viņa bija teikusi —, ceļinieki uzsāka Šķērsošanu.

"Vai dieniņ!" Ziloņpīle iesaucās, "mēs aizejam Aizmirstībā. Kā var prasīt, lai Atmiņputns dara kaut ko tik briesmīgu!"