Lūka un dzīvības uguns

Tas bija tāpat, kā būt aklam, Lūka nodomāja, vienīgi varbūt aklums bija krāsu un apveidu, spožuma un tumsas, punktu un uzliesmojumu pilns, kā, galu galā, tā tas vienmēr izskatījās viņpus plakstiņiem, kad viņš aizvēra acis. Viņš zināja, ka kurlums var piepildīt ausis ar atmosfēras traucējumiem, dūcošām, džinkstošām skaņām, tad varbūt aklums tāpat aizpilda acis. Taču šis aklums bija citāds; tas šķita, nu, absolūts. Viņš atcerējās Netētuka jautājumu "Kas bija pirms Blīkšķa?", un saprata, ka atbilde varētu būt šis baltums, šī visa neesamība. To pat nevarēja nosaukt par vietu. Tas bija tas, kas bija, kad nebija vietas, kur būt. Tagad viņš saprata, ko cilvēki domāja, runādami par to, kas pazudis Laika Miglās. Cilvēkiem tas bija tikai tāds izteiksmes līdzeklis, bet šīs Miglas nebija tikai vārdi. Tās bija tas, kas bija pirms tam, kad vēl nekādu vārdu nebija.

Taču baltums nebija tas pats, kas tukšums; tas kustējās; tas bija darbīgs, viļņojās riņķiem vien ap paklāju, kā ne no ka taisīta vira. Neesamības Zupa. Paklājs lidoja, cik ātri spēdams, un tas bija ļoti ātri, taču šķita, ka tas stāv uz vietas. Burbulī vēja nebija, un ārpus burbuļa nebija nekā tāda, uz ko paskatoties varētu izjust kustību. Laikam gan sajūta nemainītos, Lūka nodomāja, ja paklājs apstātos kā iemiets Miglas vidū tā, ka viņi būtu tur iestrēguši uz visiem laikiem. Un, tiklidz viņš to iedomājās, uzreiz tā arī sāka justies. Viņi vispār nekustējās.

Viņi peldēja te laikā pirms Laika, aizmirsti, aizmaldījušies. Kā Ziloņpīlc šo vietu bija nosaukusi? Aizmirstība. Pilnīgas aizmiršanas, nekādības, neesības vieta. Elles priekštelpa, ticīgi ļaudis mēdza teikt. Vieta starp Debesīm un Elli.

Lūka jutās viens. Viņš nebija viens, tas bija skaidrs, visi aizvien vēl turpat vien bija, bet viņš jutās šausmīgi vientuļš. Viņš gribēja mammu, viņam pietrūka brāļa, viņš vēlējās, kaut tēvs nebūtu iekritis Miegā. Gribēja savu istabu, savu ielu, savu apkaimi, savu skolu. Gribēja, lai viņa dzīve atkal ir tāda, kāda tā aizvien bijusi. Laika Miglas izlocījās ap paklāju, un viņš sāka iztēloties pirkstus šajā baltumā, garus, stīgām līdzīgus pirkstus ķeramies viņam klāt, mēģinot viņu sagrābt un noslaucīt viņu tīru. Viens pats Laika Miglās (kaut gan īstenībā ne viens pats), viņš sāka domāt, ko, pie velna, viņš ir sadarījis. Viņš bija pārkāpis bērnības pirmo likumu — nerunāt ar svešiniekiem — un patiesībā bija ļāvis svešiniekam aizvest viņu prom no drošības visnedrošākajā vietā, ko jebkad dzīvē bija redzējis. Tātad viņš ir muļķis, un laikam būs par šo muļ-ķibu jāsamaksā. Un kas īsti tas svešinieks tāds ir? Viņš teica, ka neesot sūtīts, bet esot aicināts. It kā mirstošs cilvēks — un, jā, šeit, Laika Miglās, Lūka beidzot spēja pateikt šo vārdu, ja vien tikai pats sev, savās privātajās domās —, it kā viņa mirstošais tēvs izsauktu pats savu nāvi. Viņš nebija īsti pārliecināts, vai viņš tam ticēja vai ne. Cik muļķīgi bija tā pazust tālēs zilajās (baltajās) kopā ar cilvēku (ar radību), kurai tu ne pilnībā tici, ne uzticies? Lūku aizvien uzskatīja par prātīgu zēnu, bet nu viņš bija šo teoriju apgāzis, pa lielam.

Viņš bija visnesaprātīgākais zēns no visiem, ko pazina.

Viņš paskatījās pāri paklājam uz savu suni un lāci. Neviens no abiem nerunāja, bet viņš to acīs saskatīja, ka arī tie abi ir dziļas vientulības varā. Šķita, ka stāsti, ko viņi stāstīja, ieguvuši runas spējas, viņu dzīvesstāsti — tie slīd viņiem prom. Varbūt viņi nekad nebija bijuši tie cilvēki, varbūt tie bija bijuši vien viņu sapņi, banāli sapņi par savu augstdzimtību; vai gan katrs nav sapņojis, ka ir princis? Šo stāstu patiesība sāka

slīdēt prom no viņiem šajā baltajā, baltajā tukšumā, un viņi atkal bija tikai dzīvnieki un devās pretim neskaidram galam.

Tad beidzot kāda pārmaiņa. Baltums izretinājās. Tas vairs nebija viss un visur, bet vairāk kā blīvi mākoņi debesīs, kad lidmašīna steidz tiem cauri, un tur priekšā kaut kas bija — jā! atvere —, un te atkal aizmirstā ātruma sajūta, sajūta, ka paklājs kā raķete šaujas uz gaismu, kas nu jau bija tuvu, vēl tuvāk, un beidzot, žžžvīīīks, viņi iznāca spožas, saulainas dienas gaismā. Visi uz Rešama klāja skaļi uzgavilēja, katrs pa savai modei, un Lūka, pieskāries vaigiem, sev par pārsteigumu saprata, ka tie ir slapji no asarām. Viņš izdzirdēja nu jau pazīstamo tinkšķ, un skaitītājs redzeslauka augšējā labajā stūrī uzkāpa līdz 3. Viņš savā satraukumā pat nebija pamanījis Saglabāšanas Punktu. Kā tā? "Tu neskatījies," Soraija teica. "Viss kārtībā. Es saglabāju tavā vietā."

Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja Lielo Staignāju. Šajā Laika Miglu pusē Upe bija izpletusies milzīgā Purvā, kas stiepās uz visām pusēm, ciktāl skatiens sniedzās. "Izskatās skaisti," viņš sacīja.