Lūka un dzīvības uguns

"Tas ir skaists," Soraija atbildēja, "ja tu meklē skaistumu. Tur, lejā, atradīsi retus aligatorus un milzīgus dzeņus, un smaržīgas cipreses un gaļēdājas rasenes. Bet tu ari aizmaldīsies prom no ceļa un, patiesi, arī pats no sevis, jo Lielā Staignāja dabā ir notvert visus, kas nomaldījušies, uzdzenot viņiem miegainu slinkumu, vēlmi palikt tur uz mūžiem, aizmirst savu patieso mērķi un savu veco dzīvi un vienkārši apgulties zem koka un atpūsties. Arī staignāja smaržas ir īpašas, bet tās nebūt nav nevainīgas. Ieelpo to skaistumu, un tu apmierināts smaidīsi un atgulsies zāles kušķī... un kļūsi par Staignāja gūstekni uz mūžīgiem laikiem."

"Paldies tev un tavam lidojošajam paklājam," Lūka pateicās. "Diena, kad satiku tevi, bija veiksmīgākā diena manā mūžā."

"Vai neveiksmīgākā," Ūdrijas Soraija sacīja. "Jo vienīgais, ko varu izdarīt, — vest tevi aizvien tuvāk un tuvāk lielākajām briesmām, ar kurām tu jebkad sastapsies."

Tā nu gan bija patīkama doma.

"Neļaujies, ka zelta Saglabāšanas Poga tevi piemuļķo," Sunīt-sultāne piebilda. "Tā ir tur, tieši pie Staignāja malas, bet, ja dosimies lejup to nospiest, tad ieelposim labunakts smaržu un aizmigsim, un tad ar mums būs cauri. Tik un tā bez tās var iztikt. Kad saglabāsim Krustceļu galā, tad iepriekšējie Līmeņi saglabāsies automātiski."

Doma par Saglabāšanas Punkta izlaišanu Lūku uztrauca, jo ko tad, ja kaut kāda iemesla dēļ viņš zaudēs dzīvību? Vai tad vajadzēs šķērsot Lielo Staignāju vēlreiz? "Par to neuztraucies," Soraija sacīja. "Labāk uztraucies par to tur." Viņa rādīja tieši uz priekšu. Tālumā Lūka saskatīja zema, plakana mākoņu veidojuma malu; izskatījās, ka tas lēni griezās uz riņķi vien. "Tur apakšā ir Neizbēgamais Atvars," Soraija paskaidroja. "Vai esi kādreiz dzirdējis par E1 NinoV'

Lūka sarauca pieri. "Tā siltā vieta okeānā, ja?"

Tas atstāja labu iespaidu uz Ūdrijas Sunītsultāni. "Klusais okeāns," viņa sacīja. "Tas ir milzīgs, tik lieks kā Amrīka, un tas parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem un salaiž laika apstākļus galīgā dēlī."

Lūka to zināja; vai atcerējās, kad viņa to pateica; nu, vienalga. "Kāds tam sakars ar mums?" viņš pavaicāja. "Mēs neesam Klusajam okeānam ne tuvu."

Soraija vēlreiz parādīja uz to pusi. "Tas," viņa sacīja, "ir El Tiempo. Arī tas ir tikpat liels kā Amrīka un arī parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem, tieši virs Atvara, un, kad parādās, tad sadara briesmu lietas ar Laiku. Ja iekrīti Atvarā, kur Laiks griežas uz riņķi, paliec iestrēdzis tur uz mūžiem, bet, ja patrāpīsies El Tiempo pa ceļam, tad jau iet pavisam traki."

"Bet mēs esam pārāk augstu, lai mūs noķertu, vai ne?" Lūka norūpējies pavaicāja.

"Cerēsim," karaliene Soraija atbildēja. Tad lūdza visu uzmanību. "Lai izvairītos no iekļūšanas El Tiempo parādības neparedzamajos laika izkropļojumos," viņa paziņoja, "mēs samazināsim paklāju līdz mazākajam izmēram, kas spēj mūs visus uzņemt, un, protams, arī Argo, lai cik liels tas būtu. Es ari pacelšu paklāju maksimālajā augstumā, un no jauna aktivizēsim vairogus, lai mums visiem būtu silti, un raudzīsimies, lai pietiek gaisa, ko elpot." Tas bija nopietni. Visi sapulcējās paklāja vidū, un malas sacēlās ap viņiem. Tad ieslēdzās spēka lauks, un Soraija piebilda: "Man jums jāpavēsta, ka šī ir pēdējā reize, kad varēšu izmantot spēka vairogu, jo citādi tam nepietiks jaudas aizvest mūs atpakaļ." Lūka gribēja pavaicāt, kāds ir paklāja enerģijas avots un kā to uzlādē, taču, spriežot pēc viņas sejas izteiksmes, šis nebija zinātkāriem jautājumiem piemērots brīdis. Viņa nenovērsa skatienu no El Tiempo, kas tuvojās, un Neizbēgamā Atvara zem tā. Un nu paklājs sāka celties augšup.

Karmana līnija, Zemes atmosfēras robeža, ir, vienkārši izsakoties, līnija, virs kuras vairs nav pietiekami daudz gaisa, lai noturētu lidojošu paklāju. Tā ir mūsu pasaules patiesā robeža, aiz kuras sākas kosmoss, un tā atrodas apmēram sešdesmit divas jūdzes jeb simts kilometrus virs jūras līmeņa. Tas bija viens no tiem nederīgajiem faktiem, kas bija palicis Lūkam atmiņā, pateicoties viņa lielajai interesei par starp-galaktiku literatūru, videospēlēm un zinātniskās fantastikas filmām, un, ak dieniņ, viņš nodomāja, izrādījās, ka tas tomēr nav nemaz tik nederīgs, jo izskatījās, ka viņi dodas tieši uz turieni. Rešams cēlās aizvien augstāk un augstāk, un debesis satumsa, un zvaigznes iemirdzējās, un, kaut arī paklāja spēka lauks viņus sargāja, tomēr visi sajuta Bezgalības dzestrumu, un kosmosa vienmuļais tukšums vairs nemaz nešķita tik vilinošs.