Lūka un dzīvības uguns

"— un, īsāk sakot, pazīstot Laika Upi tik tuvu, it kā tā būtu mūsu Māte — kas kaut kādā mērā tā ir, jo tā barojusi mūs visu mūžu, pazinusi mūs katrā ziņā labāk nekā Sunīt-sultāne no Ūdrijas — vietas, kas nemaz neatrodas uz Upes?"

"Proti," Ziloņpīlis uzvaroši nobeidza, "ja mēs nespēsim atšķirt īsto Laika Upi no triljons viltus upēm, tad, mīlīši, tas nevienam nebūs pa spēkam."

"Nu, redzi," Soraija teiea Lūkam, bezkaunīgi piedēvēdama šo sasniegumu sev. "Es tev teicu, ka viss nokārtosies, un nokārtosies ari."

Lūka nolēma neko uz to neatbildēt. Galu galā, viņa ir lidojošā paklāja saimniece.

Ziloņa snuķis ir neparasts orgāns. Tas saož ūdeni jūdzēm tālu. Tas pat var saost briesmas, noteikt, vai tuvojošies svešinieki ir draudzīgi vai naidīgi, un tāpat ari spēj saost bailes. Un spēj no liela attāluma sajust noteiktas smaržas: ģimenes locekļu un draugu smaržu un, protams, saldo mājas smaržu. "Ved mūs lejā," Ziloņpīlis sacīja, un lidojošais paklājs, atkal izpleties ērtākā izmērā, laidās lejā uz ūdensceļu labirinta pusi. Abi Ziloņputni stāvēja priekšpusē, snuķus augstu gaisā izslējuši, galiņus drusciņ uzliekuši. Lūka noskatījās, kā galiņi unisonā raustījās: pa kreisi, pa labi, tad atkal pa kreisi. Viņš nodomāja, ka tas izskatās kā snuķu pāra deja. Bet vai tiešām tiem izdosies saost Laika Upi, ja to ieskauj tik daudz citu, nešaubīgi, mulsinošu ūdeņainu smaržu?

Kamēr Ziloņputnu snuķi dejoja, ari viņu ausis cītīgi strādāja, stīvi izslējušās ieklausījās Upes čukstos. Ūdens kustoties

г

nekad neklusē. Urdziņas burbuļo, strauti čalo, bet lielākām, lēnākām upēm ir sarežģītākas lietas sakāmas. Dižas upes runā zemākās frekvencēs, pārāk zemās, lai cilvēka auss tās sadzirdētu, pat pārāk zemās, lai suņa auss izšķirtu vārdus; un Laika Upe stāstīja savus stāstus viszemākajās iespējamās frekvencēs, un tās dziesmas varēja saklausīt tikai ziloņu ausis. Taču Ziloņputnu acis bija aizvērtas. Ziloņiem acis ir mazas un sausas un neko daudz vis neredz. Meklējot Laika Upi, redze nemaz nenoderētu.

Laiks pagāja. Lidojošais paklājs pārlidoja Triljons un Viena Ceļa Krustcelēm, slaidi lidinoties no vienas malas uz otru. Saule iegrima rietumu debesis. Visi jutās izsalkuši un izslāpuši, līdz Soraijas ozolkoka brīnumlāde sagādāja uzkodu un dzērienu klāstu. "Mums paveicies, ka Ziloņputniem ir putnu apetīte, ne ziloņu badīgums," Lūka nodomāja, "jo ziloņi ēd bez apstājas un varētu iztukšot pat brinumlādi." Pēcpusdienas ēnas ainavā krita garākas. Ziloņputni neteica neko. Gaismai aizejot, Lūka vairs tik ļoti necerēja. Varbūt tā šis piedzīvojums beidzas, visām viņa ceribām pagaistot ūdens labirintā. Varbūt šis —

"Uz to pusi!" piepeši iesaucās Ziloņpīle, un Ziloņpīlis to apstiprināja: "Noteikti uz to pusi, apmēram trīs jūdzes no šejienes."

Lūka aizskrēja un nostājās viņiem pa vidu. Nu abi bija izstiepuši snuķus taisni sev priekšā. Paklājs nolaidās zemāk virs Krustcelēm un palielināja ātrumu. Apakšā ātri pazuda koki, krūmi un upes. Tad pavisam pēkšņi Ziloņpīle iesaucās: "Stāt!", un viņi bija klāt.

Satumsa, un Lūka nevarēja saskatīt, ar ko tieši šī upe atšķīrās, taču, cik spēdams, cerēja, kaut Ziloņputniem izrādītos taisnība. "Lejā," Ziloņpīlis sacīja. "Mums tai jāpieskaras, lai pārliecinātos." Paklājs laidās zemāk un zemāk, līdz lidinājās mazliet virs ūdens. Ziloņpīle iemērca snuķa galu upē un uzvaroši pacēla galvu. "Droši!" viņa iesaucās, un abi Ziloņputni, priekā klaigādami, metās no lidojošā paklāja iekšā jaunatklātajā Laika Upē. "Mājās!" tie aurēja. "Bez šaubām! Šī ir tā vieta!" Tie viens otru apšļakstīja ar varenām Upes ūdens šaltīm, tad savaldījās. Pret Laika Upi jāizturas saudzīgi. Nav nekāda spčļmantiņa. "Patiešām," Ziloņpīlis sacīja. "Par simts procentiem." Viņš viegli palocījās. Suns Lācis, kurš lepojās ar sava deguna spējām, bija apbrīnas pilns un varbūt mazliet nokaunējies, ka pats nebija atradis pareizo ceļu. Lācis Suns arī bija apbrīnas pilns un nokaunējies un īdzīgi piemirsa Atmiņ-putnus apsveikt. Netētuks izskatījās iegrimis domās un ari neko neteica. "Paldies jums, dāmas, zēni, dzīvnieki ar parastiem deguniem un savādās, pārdabiskās personas, kas esat, atklāti sakot, mazliet šaušalīgas," Ziloņpīlis uzsvērti sacīja. "Jums visiem liels paldies. Varat ncaplaudēt."